Latvijas Banka līdzvainīga Bankas Baltija krahā? (37)

Laventa & Co krimināllietas izskatīšana Augstākajā tiesā kārtējo reizi pārtraukta līdz aprīlim, savukārt Bankas "Baltija" likvidatori auditorfirma BDO Invest Riga nosūtījusi Civillietu tiesu palātai vēstuli ar lūgumu prasību pret Latvijas Banku par 184 miljonu latu piedziņu par labu bankas kreditoriem izskatīt, nesaistot to ar tiesvedībā esošo krimināllietu.

Atgādināšu, ka pērn decembrī Rīgas apgabaltiesa pēc Latvijas Banku pārstāvošā advokāta Romualda Vonsoviča lūguma tiesas procesu atlika, līdz tiks pabeigta tiesvedība pret Laventu & Co. Kā atzīmē banku speciālisti, Bankas "Baltija" kraha ietekme uz Latvijas ekonomiku vēl nav līdz galam pārvarēta. Ārkārtīgi zemais iedzīvotāju uzkrājumu līmenis lielā mērā ir saistīts ar iedzīvotāju neuzticību naudas ieguldījumiem bankās. Vēl pārāk labā atmiņā ir zaudētā nauda 90. gadu banku krīzes laikā. Politiskā elite visu atbildību par iedzīvotāju noguldījumu masveida zaudēšanu grib uzvelt Aleksandram Laventam un citiem bankas vadītājiem. Viņu vainu neviens neapšauba, taču — vai arī tie, kas šodien, norādot uz Laventu, visvairāk kliedz: "Ķeriet zagli!", ir bez vainas?

Banku uzraugi noguļ krīzi

Pirmie neatkarības gadi iezīmējās ar hiperinflāciju, kas pilnībā padarīja par bezvērtīgiem agrāko gadu ietaupījumus. Valsts ekonomika pārdzīvoja ļoti smagu pārejas periodu, un absolūti lielākās iedzīvotāju daļas reālais dzīves līmenis katastrofāli kritās. Bezdarba līmenis bija augsts, bet darba samaksa niecīga. Šajos apstākļos kā zivis ūdenī jutās dažāda kalibra krāpnieki, kas dibināja visādas firmiņas, kuras pieņēma cilvēku ieguldījumus, solot tiem fantastiskus procentus. Līdz šim neviens no toreizējās varas elites nedz kriminālā vai civiltiesiskā, nedz politiskā veidā nav atbildējis par to, kā visas šīs viltus "kredītiestādes" varēja netraucēti darboties, reklamēties un drīz vien pēc savas darbības sākšanas tikpat netraucēti pazust tālēs zilajās. Izņemot Latgalītes šefu Valdi Krisbergu, kas neapdomīgi turpināja "zīmēties" un pat sadomāja līst politikā, neviens no krāpniekiem netika sodīts, un daļa šodien kā solīdi uzņēmēji ir regulāri dažādu pompozu pieņemšanu viesi.

Kad 1993. gadā visu šo "latgalīšu" un "ābelīšu" ziedu laiks bija beidzies, priekšplānā izvirzījās it kā solīdākas kredītiestādes — bankas, kuras vismaz teorētiski it kā uzraudzīja Latvijas Banka. Jāsaka "it kā", jo banku apšaubāmie depozītu procenti ilgu laiku neradīja nekādas Latvijas Bankas iebildes. Vēlāk toreizējais centrālās bankas prezidents Einars Repše sev raksturīgajā cinismā paziņoja, ka banku krīzes radītie zaudējumi esot bijuši kā zināma skolas nauda par iegūto pieredzi. Varētu jau piekrist Repšem, ja vien viņš par savām "mācībām" būtu maksājis par saviem līdzekļiem, bet jau tolaik viņš daudz labprātāk izmantoja iedzīvotāju naudu, kuri, paļaujoties uz to, ka Latvijas Banka modri uzrauga savā pārraudzībā esošās kredītiestādes, drūzmējās pie banku norēķinu kašu lodziņiem, lai savu naudiņu ieguldītu augstus procentus sološos banku kontos.

Pirmais atjaunotās Latvijas valdības vadītājs un vēlākais Latvijas Krājbankas prezidents Ivars Godmanis, kaut atzīst komercbanku uzraudzības pieredzes trūkumu, norāda uz Repšes neizlēmību. "Protams, aizklapējot banku [Baltija] ciet, būtu milzīgi pārmetumi. Latvijas Banka nebija gatava to darīt. Daudz runāts par Repšes stingro mugurkaulu. Es nedomāju, ka viņam tas ir stingrs. Tā ir tikai poza. Bankas "Baltija" lietā viņš paļāvās uz bankas īpašnieku iesniegtajiem datiem un apzināti necentās skatīt lietas tādas, kādas tās bija patiesībā," domā Godmanis.

Tikai 1994. gada 26. septembrī Latvijas Banka anulēja licenci Tautas bankai, ko vadīja jokainais mākslinieks Māris Ārgalis. Drīz vien sākās ķēdes reakcija, līdzīga tai, kura pirms tam notika ar sīkajām firmiņām. Bankrotēja Topbanka, ar kriminālām aprindām cieši saistītā banka Olimpija un citas. Kopumā banku krīzē bankrotēja 19 bankas, ieskaitot Banku "Baltija". Kad 1995. gada martā darbību apturēja viena no tā laika it kā solīdākajām bankām — Latintrādes banka —, kļuva skaidrs, ka situācija banku sektorā paliek pavisam nestabila.

Politiskā elite visu zināja

Šobrīd, kad banku krīzes pētniekiem ir pieejams plašs dokumentu klāsts, kas tika izmantots tiesas procesā Stokholmas arbitrāžas tiesā, kur tika izskatīta Bankas "Baltija" likvidatora BDO Invest Riga prasība pret auditorfirmu Coopers & Lybrand, var nešaubīgi apgalvot, ka Latvijas Bankas vadība jau ilgi pirms Bankas "Baltija" kraha labi apzinājās situācijas bezcerību. Sabiedrībā diezgan izplatīts ir viedoklis, ka arī politiskā elite zinājusi par problēmām Bankā "Baltija" un laikus no tās izņēmusi savu, draugu un radinieku naudu. Runājot ar tā laika redzamākajiem politiķiem, jāatzīst, ka viņi vienbalsīgi noliedz šo versiju. Banku krīzes laika Ministru prezidents Māris Gailis pat apgalvo, ka viņam Bankā "Baltija" bijuši noguldīti 5000 latu, taču tos speciāli neņēmis laukā, jo sapratis politiskās sekas, kādas šāda rīcība būtu izraisījusi.

Neskaidrs gan paliek jautājums, vai nauda nav izņemta pēc tam, kad Bankas "Baltija" darbība jau bija apturēta. Šīs bankas kreditoru apvienības juriste Gaļina Dmitrijeva, kura piedalījusies Bankas "Baltija" bankrota Saeimas izmeklēšanas komisijā un varējusi iepazīties ar visiem dokumentiem, apgalvo, ka vēl pēc 1995. gada 20. maija Latvijas Bankas ieceltais Bankas "Baltija" administrators Uldis Klauss esot izmaksājis pusotru miljonu latu fiziskām personām. Latvijas Bankas pašreizējais prezidents Ilmārs Rimšēvičs gan atbild ar sev ierasto: manā rīcībā nav tādas informācijas. Patiesības labad jāatzīst, ka Dmitrijeva, kas šobrīd jau ir solīdos gados, atstāj visai emocionāla un aizvainota cilvēka iespaidu un var pieņemt, ka dažbrīd vēlamo uzdod par esošo.

Vienmēr pret valdošo eliti skeptiski noskaņotais Jānis Jurkāns atceras, ka toreiz neesot bijusi sajūta, ka Banka "Baltija" varētu bankrotēt. "Tolaik likās, ka tā ir stabilākā un lielākā valsts banka, kuras bankrotu nekādi nepieļaus valdība. 1994. gada beigās visi no politiskās elites piedalījās bankas piecu gadu jubilejas svinībās Rundāles pilī, un neierašanās šajā pasākumā nozīmēja nepiederību politiskajai elitei. Runājot par Banku "Baltija", zināmas bažas pastāvēja, tomēr galvenā doma palika nemainīga — gan jau Repše banku izvilks," atceras Jurkāns. Arī Gailis norāda, ka "tad, kad es kā valdības vadītājs jautāju par situāciju Bankā "Baltija", toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše man nemainīgi atbildēja: situācija ir under control, tas ir, atrodas Latvijas Bankas kontrolē".

Cerība uz brīnumu Laventa izskatā

Kā redzams no sarunu protokoliem, kas 1995. gada 22. martā, tas ir, divus mēnešus pirms bankas bankrota, notika starp Latvijas Bankas un auditorfirmas Coopers & Lybrand pārstāvjiem, Repše vairāk paļāvies nevis uz saviem spēkiem, bet uz brīnumu. Brīnumam bija konkrēts veidols, proti, Aleksandra Laventa mefistofeliskais tēls. "Daudz kas atkarīgs no Laventa kunga godaprāta un spējām dabūt naudu. Mums bija jāaptur Bankas "Baltija" izplešanās agrāk. Tagad mēs nevaram darīt vairs neko. Latvijas Banka nevar dabūt naudu. Visas cerības ir uz Laventa kungu," teica Repše, atbildot uz Coopers & Lybrand auditora Džerija Rolovska izteiktajām cerībām, ka Latvijas Banka pilnībā apzinās, ka brīnums ir vienīgais, kas var situāciju uzlabot, jo Laventa kungs gan varot dabūt naudu Krievijā, bet neesot pārliecības, ka viņš to darīs.

Sarunā, kurā no Latvijas Bankas puses piedalījās arī Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības daļas vadītāja Silvija Lejniece, bet no Coopers & Lybrand puses — jau pieminētais Rolovskis, pašreizējais Lattelecom vadītājs Nils Melngailis un Lia Heistere, Repše izrādīja apbrīnojamu vieglprātību. Rolovskis uzsvēra, ka Banka "Baltija" parakstījusi vienošanos, kas atļauj Coopers & Lybrand ziņot par esošo situāciju bankā tieši Latvijas Bankai, bet pēdējā nevēlas parakstīt trīspusēju vienošanos, tādējādi vienošanās nav juridiski saistoša. Rolovskis izteica cerību, ka Latvijas Banka tomēr parakstīs vienošanos. Repše uz šo repliku atbildēja: "Mūs šī informācija [situācija bankā] neinteresē. Mēs gribam vienīgi pilnu auditu. Situācija mums ir skaidra, lai gan tā ir sarežģīta."

Spriežot pēc Stokholmas tiesas materiāliem, ir uzkrītoši redzams, ka Repše vēlējies izspiest no auditoriem lēmumu, ka banka jāslēdz, lai gan labi zināja, ka Coopers & Lybrand nevarēja bez Bankas "Baltija" ziņas sūtīt kādus atzinumus par savu klientu. Banka "Baltija" bija pasūtītājs, bet Coopers & Lybrand — pakalpojuma sniedzējs. Ja Coopers & Lybrand kaut ko iesniegtu Latvijas Bankai un tā uz šā pamata banku slēgtu, tad visa atbildība gultos uz auditoru pleciem.

Stokholmas tiesa pamatoti lēma, ka Coopers & Lybrand nevarēja pretēji līgumam ar klientu Latvijas Bankas vietā veikt tās pienākumus. Izskatās, ka Repše pat tad, kad Bankas "Baltija" krahs bija acīmredzams, vienkārši nav vēlējies likt savu parakstu līdzās jebkādam dokumentam, kuru parakstījis Lavents, un labāk izvēlējies strausa taktiku: neko nezinu, nezināju, tāpēc neatbildu.

Vēlāk sarunā Repše atklāja, ka galvenais ir iegūt laiku. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka visvairāk laika bija nepieciešams Laventam, lai turpmākajos divos mēnešos faktiski bezcerīgos, vairumā gadījumu viltus kredītos izsniegtu 143 miljonus latu. No tiem kredītportfelis 84 miljonu latu vērtībā tika cedēts Maskavas InterTek bankai pret Krievijas vērtspapīriem, kurus banka tā arī nesaņēma. 1995. gada 23. maijā, kad Banku "Baltija" savās rokās pārņēma Latvijas Bankas ieceltais administrators Klauss, banka 121 465 noguldītājiem bija palikusi parādā vairāk nekā simts miljonus latu.

Ir dzirdētas runas, ka Banku "Baltija" varētu glābt apvienošanās ar Depozītu banku un Centra banku. Runas par šo apvienošanos cirkulēja visu 1995. gada pirmo pusi. Taču tad, kad izplatījās runas, ka Depozītu bankas lielākais akcionārs Raitis Gailis (ar Māri Gaili nav radnieciskās attiecībās) pazudis vai aizlaidies nezināmā virzienā, Banka "Baltija" paziņoja, ka apvienošanās nenotiks. Šoreiz gan izskatās, ka taisnība ir Repšem, kas uzskatīja, ka šī apvienošanās nevarētu palīdzēt Bankai "Baltija" un drīzāk varētu līdzēt attālināt Depozītu bankas un Centra bankas bankrotu, kas arī notika aprīļa beigās.

Sankcijas pret paša banku rediģē Lavents

Stokholmas tiesas spriedumā noraidīta Bankas "Baltija" likvidatoru prasība pret auditorfirmu Coopers & Lybrand un visai nepārprotami norādīta Latvijas Bankas līdzvainība par milzīgajiem finansiālajiem zaudējumiem, kurus radīja šīs bankas krahs. Šoreiz runa ir nevis par kādām apzinātām Latvijas Bankas darbībām, kas veicināja šo krahu, bet gluži otrādi — par nolaidīgu bezdarbību. Kā tā izpaudās?

Jau 1994. gada februārī, tas ir, vairāk nekā gadu pirms Bankas "Baltija" bankrota, Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvalde veica bankā pārbaudi un bija nopietni uztraukusies par situāciju tajā. Bažas izraisīja apstāklis, ka no 12 akcionāriem, kuri bija lielākie bankas īpašnieki, 11 bija saņēmuši kredītus par pazeminātiem procentiem un vairākiem akcionāriem izsniegtais kredīts bija lielāks vai vienāds ar apmaksāto akciju vērtību. Citiem vārdiem, ieguldījumu bankas pamatkapitālā akcionāri kredītu veidā jau bija izņēmuši.

Iepazinies ar pārbaudes materiāliem, Latvijas Bankas prezidents Repše nosūtīja informatīvu vēstuli Bankas "Baltija" vadībai. Kā BDO Invest Riga norāda prasības pieteikumā Rīgas apgabaltiesai, tad — "pārlasot šo vēstuli, rodas iespaids, ka to sūta nevis valsts centrālā banka, lai steidzami novērstu komercbankas pieļautos likuma pārkāpumus un nepieļautu turpmākus, bet gan draugs draugam ar lūgumu pievērst kaut kam uzmanību". Saņemot šādu vēstuli, Lavens & Co, protams, neuzskatīja, ka jāmaina darbības stils.

Tā paša gada jūlijā un augustā Latvijas Banka toreizējā viceprezidenta Ilmāra Rimšēviča vadībā veica plašu revīziju Bankā "Baltija". Rimšēvičs Stokholmas tiesā liecināja, ka revīzija konstatējusi — situācija ir tik nopietna, ka nepieciešami plašāki ierobežojumi vai varbūt pilnībā jāaptur bankas darbība. Šajā situācijā Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvalde 1994. gada 20. oktobrī sagatavoja vēstuli, kurā tika noteiktas vairākas sankcijas, lai apturētu iespēju banku izlaupīt. Sankcijas bija šādas: sašaurināt noguldījumus korespondējošos kontos ārpus Latvijas Republikas robežām līdz deviņiem miljoniem latu. Pārējos līdzekļus no ārzemju bankām pārsūtīt uz šim nolūkam atvērtu depozītu kontu Latvijas Bankā. Pārtraukt jaunu kontu atvēršanu. Pārtraukt jebkuras investīcijas ārzemēs. .. Neizsniegt jaunus kredītus. Ar šīs vēstules saņemšanas brīdi visus līdzekļus no kredītu saņemšanas ieskaitīt Latvijas Bankas depozītu kontā. Pārtraukt jaunu filiāļu un norēķinu kašu atvēršanu. Nodrošināt Latvijas Banku ar pilnīgu informāciju par visiem depozītiem un prasībām, kas tai ir pret ārvalstu bankām līdz šā gada 1. novembrim. Lai iegūtu skaidru priekšstatu par to, ka Banka "Baltija" ir nodrošināta ar līdzekļiem, sākot ar 1994. gada oktobri, tai katru nedēļu jāiesniedz informācija par līdzekļu plūsmu.

Minu visas šīs sankcijas tikai tādēļ, lai kļūtu skaidrs — to ieviešanas gadījumā Bankas "Baltija" katastrofa pēc septiņiem mēnešiem nebūtu iespējama. Taču tās nekad netika ieviestas, jo vēstule kā oficiāls dokuments adresātu tā arī nesasniedza. Šīs vēstules projekta oriģināls, izraibināts ar daudziem ar roku rakstītiem labojumiem, tika atrasts Laventa kabinetā citu dokumentu jūklī. Līdz šim Ģenerālprokuratūra nav uzskatījusi par nepieciešamu noskaidrot, kurš ir šo labojumu, kas sankcijas faktiski noraidīja, autors. Pats Lavents tas nav, jo labojumi veikti latviešu valodā, tāpēc, visticamāk, tos viņa uzdevumā izdarījis vai nu kāds augsti stāvošs "draugs" Latvijas Bankā, vai Repše, pirms parakstīt šo vēstuli nosūtījis uz Banku "Baltija", lai bankas speciālisti koriģē pret sevi vērstās sankcijas. Gluži kā absurda teātrī. Atbilstoši Coopers & Lybrand atzinumam 1994. gada 1. oktobrī (laiks, kad tapa vēstules projekts) Bankas "Baltija" finanšu caurums, tas ir, negatīvs, pašu kapitāls bija 15,5 miljons latu. Uz bankas slēgšanas brīdi šis finanšu caurums bija palielinājies līdz 102,4 miljoniem latu.

Pēdējā iespēja samazināt katastrofas apjomus bija 1995. gada 31. martā, kad Coopers & Lybrand nosūtīja vēstuli Bankai "Baltija" un tās kopiju Latvijas Bankai, kurā informēja, ka banka atrodas ārkārtīgi nopietnā finanšu situācijā un finanšu caurums palielinājies līdz 50,8 miljoniem latu. Arī pēc šīs informācijas saņemšanas Latvijas Banka nedarīja neko. Acīmredzot joprojām gaidīja brīnumu. Tikmēr brīnums (lasi — Lavents) steidzīgi centās atlikušos līdzekļus izvest ārpus Latvijas civiltiesiskās telpas.

Runājot par Latvijas Bankas līdzvainību Bankas "Baltija" krahā, negribu aizvainot visus bankas darbiniekus, kuri godprātīgi pildīja savus pienākumus. Cilvēki, kuri savulaik Latvijas Bankā strādājuši kopā ar Repši, zina stāstīt, ka viņš bijis ļoti autoritatīvs vadītājs un lēmumus bieži pieņēmis vienpersoniski. Tagad, kad Repše kļuvis sabiedriski daudz redzamāka persona, šī viņa rakstura īpašība nerada nekādas šaubas. Tāpēc visa atbildība par to, ka Bankas "Baltija" slēgšana tika novilcināta gandrīz deviņus mēnešus, politiski jāuzņemas Repšem. Tieši viņa neizlēmīgā rīcība pagarināja bankas agoniju, kuras laikā tās vadītāji atbilstoši krimināllietas materiāliem varēja netraucēti izlaupīt banku un tās aktīvus nopludināt tikai sev zināmos kontos.

Memorands sola garantijas "kaut kad"

Taču, ja Latvijas Bankas juridiskā atbildība par savu bezdarbību ilgākā laika posmā pirms Bankas "Baltija" bankrota ir diskutabla, tad Latvijas Bankas un valdības dažas dienas pirms šīs bankas kraha kopīgi pieņemtais memorands par garantijām iedzīvotāju noguldījumiem no juridiskā viedokļa ir neapstrīdams.

Var rasties jautājums, kāpēc likvidatori iesnieguši prasību tikai pret Latvijas Banku, bet pret valdību ne. BDO Invest Riga direktors Dainis Tunsts skaidro, ka kredītiestādes uzraudzījusi Latvijas Banka un valdībai piekļuve komercbanku dokumentācijai nav bijusi. "Gailis jau nekādos Bankas "Baltija" dokumentos neiedziļinājās, viņš paļāvās uz informāciju, kuru viņam sniedza Latvijas Banka kā komercbanku uzraudzības iestāde, tāpēc arī tai jāuzņemas visa atbildība," stāsta Tunsts. Viņš informē, ka labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā visi noguldītāji, kuri savulaik iesnieguši prasības pret Banku "Baltija", saņems savu naudu atpakaļ. Arī tie, kas jau sen šos zaudējumus norakstījuši kā neatgriežamus un par tiem jau aizmirsuši. Cits jautājums, kad tas notiks, jo tiesvedība tiekot apzināti novilcināta.

Saeimas ārpus kārtas sēdē 1995. gada 24. maijā Ojārs Kehris paziņoja: to, ka Bankai "Baltija" ir bijušas smagas problēmas, banku speciālisti zinājuši jau sen. Vai tādējādi viņš gribēja teikt, ka Latvijas Bankas vadītāju pie banku speciālistiem nepieskaita? Kā citādi izskaidrot Latvijas Bankas pilnīgu bezdarbību un Bankas "Baltija" darbības apturēšanu tikai tad, kad, kā krimināltiesā pret Laventu & Co izteicās Repše, pāri bija palikusi vien tukša čaula? Vai nepietika ar to, ka, piemēram, Topbankas likvidācijas brīdī tās kontos atradās 48 santīmi? Kā ņirgāšanās par bankas uzraugiem.

***

Bankas "Baltija" negatīvais pašu kapitāls (miljonos latu)

1994 1. oktobris 15,5

1995 1. janvāris 18,6

31. marts 50,8

23. maijs 102,4