1.janvārī aprit desmit gadi kopš eiro laišanas oficiālā apgrozībā monētu un banknošu veidā. 2002.gada 1.janvārī eiro monētas un banknotes vienlaicīgi tiek ieviestas apgrozībā 12 valstīs - Austrijā, Beļģijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Portugālē un Spānijā, kļūstot par likumīgu maksāšanas līdzekli un aizstājot to nacionālās valūtas.
Aprit desmit gadu kopš eiro laišanas apgrozībā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tomēr eiro valūtai aprit nevis desmit, bet gan 13 gadi, jo eiro 1999.gadā vienpadsmit valstīs tika ieviests kā pārskaitījumu vienība finanšu tirgiem.
Svinot desmit gadus kopš eiro laišanas ikdienas apgrozībā, liela daļa no vairāk nekā 300 miljoniem eirozonas iedzīvotāju varētu uzskatīt, ka viņi lieto vien kopēju valūtu un eiro īsti nav palīdzējis veicināt Eiropas integrāciju.
opas Centrālās bankas (ECB) apkopotā informācija liecina, ka uz šā gada vidu vienotās Eiropas valūtas lietotāju skaits 17 eirozonas valstīs veidoja 332 miljonus cilvēku.
Gada vidū apgrozībā bija aptuveni 14,2 miljardi eiro banknošu, kā arī 95,6 miljardi monētu ar kopējo vērtību 870 miljardu eiro apmērā.
Politiķi: eiro ieviešana nesusi vienīgi labumu
Desmit gadu laikā kopš nacionālo valūtu zaudēšanas laikam ir bijis maz tādu cilvēku, kas vienā vai otrā brīdī sūdzējušies, ka eiro ieviešana ir palielinājusi dzīves dārdzību.
Savukārt šobrīd, kad ieilgusī parādsaistību krīze draud izraisīt dziļu recesiju pat turīgākajās eirozonas valstīs, pieaug to iedzīvotāju īpatsvars, kas slepus vai atklāti sāk pieprasīt markas, franka vai liras atgriešanos.
Tajā pat laikā politikas veidotāji, baņķieri un finansisti pauž viedokli, ka eiro ieviešana nesusi vienīgi labumu.
Eiropas Komisija (EK) uzsver, ka eiro palielina cenu pārskatāmību un caurspīdīgumu, atceļ valūtas maiņas izmaksas, veicina Eiropas ekonomisko izaugsmi un starptautisko tirdzniecību, kā arī stiprina Eiropas Savienības pozīcijas starptautiskajā arēnā.
Eiro arī ES pilsoņiem sniedz taustāmu viņu Eiropas identitātes simbolu, uzskata EK.
Eiro rada cenu celšanās sajūtu
Tomēr, neskatoties uz acīmredzamajām priekšrocībām, ko eiro ir radījis ceļotājiem, patērētāji nekad īsti silti uzņēmuši eiro, jo viņiem nekad īsti nav izdevies atbrīvoties no sajūtas, ka eiro ieviešana ir novedusi pie cenu pieauguma, uzskata Beļģijas izpētes institūta «Bruegel» ekonomisti.
Oficiālā statistika stāsta gan rāda citu ainu - kopš eiro ieviešanas vidējā inflācija eirozonā veidojusi aptuveni 2%.
Tomēr preču un pakalpojumu grozs, ko statistiķi izmanto dzīves dārdzības tendenču noteikšanai, ne vienmēr ietver tās preces un pakalpojumus par kurām cenu pieauguma kontekstā domā iedzīvotāji.
Tādējādi rodas atšķirība starp iedzīvotāju uztvertās un reālās inflācijas līmeņiem.
Eirozonas parādsaistību krīzi
Tikmēr eiropiešu Eiropas identitātes sajūta ir sašķobījusies, ņemot vērā pašreizējo eirozonas parādsaistību krīzi un nebeidzamās politiskās stīvēšanās, kas līdz šim nav līdzējušas rast krīzes risinājumu.
Vācija nosoda Grieķijas un Itālijas izšķērdību, tajā pat laikā Francija arvien vairāk bažījas par Vācijas pozīciju nostiprināšanos.
Tajā pat laikā Eiropas uzņēmumi vienmēr izrādījuši lielāku entuziasmu attiecībā uz eiro, it īpaši Vācijā.
Bankas «Bankhaus Metzler» aplēses liecina, ka eiro ieviešana Vācijas autobūves nozarei ļauj ietaupīt 300 līdz 500 miljonus eiro gadā.
Eiropai trūkst fiskālās disciplīnas
«Bruegel» eksperti gan pauž viedokli, ka eiro vienkārši ir viens no vairākiem faktoriem, kas palīdzējuši veicināt Eiropas integrāciju, kopā ar Māstrihtas līgumu ekonomikas konverģences veicināšanai, robežu atvēršanu Šengenas līguma ietvaros, kā arī ES paplašināšanos austrumu virzienā.
«Viss šķita virzāmies gluži jauki, līdz sākās finanšu krīze un norādīja uz eirozonas institucionālajām nepilnībām,» norādīja Londonā bāzētā Eiropas Reformu centra pētnieks Filips Vaits.
Eiropas mēroga fiskālās integrācijas trūkumus, kā arī vienotas banku sistēmas uzraudzības neesamība veicināja nelīdzsvarotības veidošanos Eiropas finanšu sistēmā. Paralēli tam, zemās procentu likmes, ko eiro ieviešana atnesa Eiropas dienvidu valstīm, veicināja apjomīgu parādsaistību izveidošanos, tajā pat laikā visiem nepietiekami novērtējot šīs situācijas iespējamos riskus.
Decembrī notikušajā ES samitā tika panākta vienošanās stiprināt fiskālo disciplīnu, tomēr eirozonas valsts joprojām vairās spert soļus, kas Eiropu nostādītu uz federālisma ceļa.
Eksperti gan norāda, ka šobrīd neviens nopietni nedomā par veco nacionālo valūtu atgriešanos, jo eirozonas sabrukums būtu katastrofa, pirmkārt Eiropas bankām.