Ernštreitu ģimenes uzņēmums SIA “NicePlace" nodarbojas ar dažādu Latvijas suvenīru izstrādi, ražošanu un pārdošanu. Zane strādā kā māksliniece, bet viņas vīrs Valts nodarbojas ar dažādām organizatoriskām lietām. Intervijā portālam TVNET viņi aizgūtnēm stāsta par savu biznesu, ko nodēvējuši par dārgu hobiju. Izdzīvojuši krīzes laiku visā tā pilnbriedā, viņi atklāti dalās pieredzē par savu veiksmīgo pastāvēšanu.
Enštreiti ir viens no tiem retajiem pāriem, kurš savu biznesu sāka pašā krīzes apogejā. Taču viņi paši uzskata, ka tas ir viens no viņu darbošanās pozitīvajiem aspektiem – nav jāsalīdzina trekno gadu lielie cipari ar šodienas niecīgajiem rādītājiem, kā tas ir citiem tūrisma nozarē strādājošajiem.
Māksliniece Zanes un tulkotājs Valts ir uzņēmuma kodols. Suvenīru biznesā viņiem palīdz arī čoms Toms, kurš nodarbojas ar informāciju tehnoloģiju lietām. Juridiskās un grāmatvedības lietas pāris uzticējis kādai firmai, kas specializējusies šais lietās. Abi uzskata, ka šīs jomas pietiekami nepārzina un “katram jādara tas, kur viņš jūtas profesionālis”.
Pārsteigums par pozitīvo bilanci
Tieši grāmatvežiem Valts zvana, kad jautāju pēc peļņas un apgrozījuma rādītājiem. Pēc sarunas vīrietis priecīgi pasniedz lapiņu, kurā uzrakstīti pozitīvas bilances cipari. Viņam jau bijusi tāda nojausma, ka pēdējā pusgada laikā uzņēmuma darbības rādītāji kļuvuši pozitīvi, jo apstājusies nepieciešamība biznesu nepārtraukti stutēt ar savu naudu.
“Izrādās, ka viss ir kārtībā,” viņš saka un atzīst, ka paši vīrs un sieva par pozitīvo peļņu vēl nebijuši droši.
Ne vienmēr viegli
Ģimenes uzņēmums pārdzīvojis arī smagus lēmumus, piemēram, pircēju trūkuma dēļ nācies slēgt tā veikaliņu Vecrīgā. Tagad Ernštreitu suvenīri tiek pārdoti nevis specializētā veikalā, par kura darba atsākšanu pāris joprojām nav atmetis cerību, bet gan dažādās tūristu pulcēšanās vietās visā Latvijā. Tāpat plānots attīstīt suvenīru tirgošanu internetā.
Taču viņi neskumst par aizvērto veikaliņu un sauca to par izmēģinājuma placdarmu.
Tā darbība pārtraukta, jo mazumtirdzniecība prasījusi pārāk daudz enerģijas un tā bijusi pavisam cita pasaule, nekā suvenīru ražošana.
Sāk no nulles
Zane atklāti saka, ka savs suvenīru bizness sākts “uz muļķi”, pilnīgi bez zināšanām: “Pat neiedomājāmies preses relīzi izsūtīt par jauno suvenīru veikalu!” Vienlaikus māksliniecei palīdzējusi līdzšinējā darbošanās grāmatu izdevniecībā “Neputns”, bet Valts daudz ko aizguvis no iepriekšējā darba tulkošanas birojā.
Latvieši buksē
Jaunie uzņēmēji uzsver, ka ir Latvijas patrioti un ļoti gribētu savas produkcijas ražošanā un pārdošanā sadarboties ar citām Latvijas kompānijām. Taču tas esot sarežģīti. Pirmkārt Latvijā trūkstot ražotāju. Otrkārt, to produkcija ir daudz dārgāka nekā ievestie materiāli.
Latvijas keramikas krūze maksā sešas reizes dārgāk nekā no Polijas atvestā.
Ģimene arī atradusi kādu T-kreklu ražotāju Latvijā, taču tā pieprasītā cena bija tāda, ka viens apdrukāts krekliņš veikalā maksātu aptuveni 15 latus. Tagad oriģinālā Zanes dizaina rotātais krekliņš nopērkams par cenu zem desmit latiem.
Turklāt bremzējot arī Latvijas uzņēmēju nevēlēšanās strādāt. Valts kā piemēru min kreklu kartona iepakojumu, kuru latvieši nav vēlējušies taisīt, jo bijis pārāk mazs apjoms, taču igauņi šo darbu uzņēmušies labprāt.
Taču vienlaikus bijusi arī laba sadarbība ar Latvijas firmām. Piemēram, daudz Zanes radīto atklātnīšu drukātas uz otrreiz pārstrādātā papīra. Šai jomā Ernštreitiem ir laba sadarbība ar Līgatnes papīrfabriku. Arī tašiņas šūtas šepat Latvijā.
Ļoti laba sadarbība, ko Zane nodēvē par absolūto veiksmes faktoru, suvenīru gatavošanā Ernštreitiem ir ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Kopā ar to tapuši ne viena vien suvenīru sērija. Dažādi Latvijas vēsturei svarīgi notikumi iemūžināti ne tikai kartītēs un dzērienu paliktnīšos. Radīti arī īpaši T-krekli, somiņas un citi suvenīri.
Redz pozitīvo
Kopumā vīrs un sieva uzskata, ka krīze Latvijas uzņēmumiem nākusi pa labu. Nācies izvērtēt savu strādāšanu un mainīt to kvalitatīvā virzienā.
Tā kā “NicePlace” īpašniekiem nav bijusi pieredze ar ļoti veiksmīgajiem treknajiem gadiem, tad viņi visu, pat mazos pārdošanas apjomus, kas ir šajā krīzes laikā, vērtē kā “šausmīgi labu".
Kad vaicāju pārim, kāpēc viņiem bija vajadzīgs savs bizness, turklāt ļoti smagā laikā, Zane smiedamās atkārto atbildi draudzenei uz šo pašu jautājumu: “Ja tev nav ko darīt un liekas, ka dzīve ir nedaudz garlaicīga, ievies personīgo biznesu.”
Esot savā biznesā, garlaicīgi nav ne mirkli.
Ģimene nav vēlējusies sēdēt klēpī saliktām rokām un gaidīt, kad kāds kaut ko pienesīs uz paplātes.
Turklāt savs bizness labi iederējies ģimenes dzīvesveidā – abi gribējuši iespēju darīt to, ko vēlas, turklāt pēc saviem, nevis kāda priekšnieka diktētiem noteikumiem. “Neviens mums nesaka, kas un kā mums jādara. Paši lemjam,” Valts iezīmē personīgās uzņēmējdarbības plusus. Zane piebalso, ka, šādi darbojoties, viņi darbam pārsvarā klāt ķeras ar prieku, nevis dara to pienākuma pēc, kā tas varētu būt algotā darba vietā.
Viņa arī uzsver, ka ļoti liels ir emocionālais gandarījums, ka cilvēkiem patīk viņu radītā produkcija. Tādēļ viņai mazliet pietrūkstot slēgtā veikaliņa. Tajā viņa strādājusi arī kā pārdevēja un tādējādi sarunās ar pircējiem pārmijusi daudz labu vārdu. Ar lepnumu Zane rāda Valsts prezidenta Valda Zatlera atsūtīto pateicības rakstu par kādu suvenīru sēriju.
Kā pozitīvo aspektu freelanceru dzīvē Zane min arī brīvo darba grafiku: “Nav tā, ka jāstrādā no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā.
Ja nestrādājas pa dienu, varu paņemt riteni un aizbraukt uz jūru.
Strādāt varu no sešiem vakarā līdz diviem naktī.” Laulātie pie šāda darba grafika varot atļauties arī paņemt brīvas, piemēram, piecas nedēļas, lai dotos kopīgā ceļojumā uz Dienvidslāviju. Šādu ideju būtu grūti realizēt biroja darbiniekiem.
Zane atzīst - pirms kopēja biznesa domājusi, ka spēs nodalīt uzņēmuma dzīvi no savstarpējām attiecībām, taču tas, protams, nav izdevies. Tādēļ arī dažus jautājumus abiem sanācis pārrunāt asākā tonī, nekā ja viņi viens otram būtu sveši cilvēki, nevis laulāts pāris.
Turklāt viņi savu darba vietu iekārtojuši mājā, ko uzskata par lielu priekšrocību, jo var nakts vidū doties dušā vai klausīties skaļu mūziku, kas būtu nepieņemami dzīvoklī.
Dažādo vēlmju dēļ viņi gan nolēmuši katrs strādāt savā istabā. Zanei, veidojot jaunus dizaina priekšmetus, patīk klausīties mūziku, taču tā katastrofāli traucējot Valta tulkošanas darbā, kā arī “NicePlace” organizatoriskajās lietās.
Tādēļ Zanes darbistaba iekārtota mājas augšstāvā netālu no visiem suvenīru krājumiem, bet Valts darba laikā pamatā mitinās apakšstāvā.
Lai nokļūtu līdz suvenīru kastēm otrajā stāvā, jākāpj pa slaiki izvietotu pakāpienu rindu, kurai nav margu. Mājinieki, tāpat kā biežākie viesi, esot pieraduši. Par laimi, neviens lejā nav novēlies.
Glīti kastēs sarindoti, suvenīri gaida rindā, līdz nonāks veikalu plauktos un pie pircējiem. Zane atklāj, ka sākumā pieļāvuši lielu kļūdu un daudz naudas ieguldījuši gatavajā produkcijā. Tagad viņi darbojas daudz elastīgāk un tik daudz suvenīru mājās netur.
Īpašs ir ne tikai jauno uzņēmēju mājoklis un dzīvesveids, bet arī auto. Viņu māju pazīstam pēc diviem 70. gados ražotiem Saabiem, kas stāv durvju priekšā. Ar zaļo un sarkano retro auto viņi ikdienā pārvietojas un arī izvadā produkciju. Lai gan Zanei nav autovadītājas apliecības, ģimenei ir divas mašīnas. Valts skaidro – ja ir veci auto, tad tos vajag divus, jo viens parasti ir jāremontē. “Katra mašīna ir personība,” Zane nosaka. “Braukšanas sajūta ir pavisam cita,” Valts piebalso sievai.
Turklāt vasarā Valts savus suvenīrus mēdz vadāt arī ar spilgti sarkanu motorolleru, kas rudens laikā iestumts mājā. Tieši tā – iestumts, jo, lai braucamais nebūtu jāceļ pāri sliekšņiem un pakāpieniem, uz ģimenes mājvietu ved lēzena uzbrauktuve. Patlaban mocītis, glīti uzpulēts, atpūšas zem trepēm.
Netālu no mocīša, skaļi ņaudēdams, TVNET komandu sagaida un pavada trešais Carnikavas mājas iemītnieks Karbafoss.
Ja arī Tev, portāla TVNET lasītāj, ir padomā mūsu pašu uzņēmumi, kuru pieredzi būtu vērts zināt arī citiem, lūdzu, pavēsti mums to!
Jaunajā rakstu sērijā vēlamies iepazīstināt ar uzņēmējiem, kas veiksmīgi pārdzīvojuši vienus no ekonomiski smagākajiem laikiem Latvijas vēsturē.
