Svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte – tā šīs netradicionālās lauksaimniecības nozares pašreizējo situāciju raksturo kuldīdznieks Imants Vītoliņš, Latvijas Vīngliemežu audzētāju biedrības valdes pārstāvis.
Gliemežu audzēšana pagaidām hobija līmenī (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar speciālu barību
"Jāveido eksports. Tas, kas Latvijā tiek salasīts brīvā dabā, tiek nogādāts Lietuvā. Kompānijas, kas ar to nodarbojas, saņem valsts kvotas. Domāju par augstākas kvalitātes produkciju, ko var izaudzēt piebarojot," stāsta I.Vītoliņš. Jau divas sezonas viņš rūpējies par audzētāju izglītošanu. Lai tiktu pie kvalitatīva gliemeža, kā ikviens mājlopiņš tas jābaro labi un pareizi, jāievēro noteikumi. Šogad I.Vītoliņš saimniecībām, kurām jau otrā sezona, piedāvājot speciālu barību atšķirīga vecuma mīkstmiešiem. Tajā netrūkst ne olbaltumu, ne minerālvielu un vitamīnu. Realizējamajiem gliemežiem jābūt lieliem, gaišiem, mīkstiem, bez rūgtuma, kāds piemītot savvaļā augušajiem. Tad arī būšot pieprasījums Francijā, Itālijā, Vācijā – zemēs, kuru tirgu grasās iekarot uzņēmīgais latvietis.
"Audzētāji ir sasparojušies. Mācības parāda – patiks cilvēkam ņemties ar gliemežiem vai ne. Dažs atbrauc no leišmales un tā arī paziņo – man jau ir saslēgti līgumi ar lietuviešiem. Tirgošu viņiem. Ko tur teikt? Ir aitas, ir cirpēji," secina I.Vītoliņš.
Gaida normatīvus
Audzētāji gaidot, kad valstiskā līmenī apstiprinās normatīvus, kas regulēs gliemežu audzēšanu kā lauksaimniecības nozari. Diemžēl jūlija sākumā trešajā lasījumā paredzētais apstiprinājums apturēts. Tad viss būtu, kā nākas: ar sertifikātu un gliemezi – likumīgi atzītu lauksaimniecības dzīvnieku. Tad varētu domāt arī par subsīdijām.
"Daudz mazāku uzmanību veltīšu mācībām, jo reģistrējušies jau pietiekami daudz audzētāju. Starp tiem ir cilvēki, kuri gliemežu audzēšanu izvēlējušies par pamatnodarbošanos, pietiekami arī tādu, kam tā tikai palīgnozare," stāsta I.Vītoliņš. Roka jātur uz pulsa, jāielūkojas ik saimniecībā, lai konstatētu, kāda ir kvalitāte.
Kurzemes pusē vairākas lielas saimniecības esot iekārtotas Talsu novadā. Kuldīdzniekiem raksturīgas sīkākas saimniecības, esot audzētāji arī Skrundā un Alsungā. Vislielākā audzētava, ko vada Sanita Rupkus, darbojoties pie Bauskas. Pagājušajā gadā tur iegūtas piecas tonnas produkcijas.
"Esmu atturīgs"
"Pats braukšu pie audzētājiem, kopā ar viņiem lasīšu ražu, ņemšu paraugus laboratorijai," apgalvo speciālists, kurš jau vienojies ar Siguldas zinātniekiem par laboratoriskajiem pētījumiem, uzmanības lokā būšot arī mīkstmiešu uzturs. Par nopietnajiem plāniem liecina Ventspils pusē noskatītais garneļu lobīšanas cehs, kas esot gatavs pieņemt arī gliemežus. Tehnoloģija krasi neatšķiroties. Kopumā gliemežu audzēšana un pārstrādāšana esot dārga, jo procesā ir daudz roku darba.
Vai šai nodarbei ir perspektīvas? "Pagaidām esmu atturīgs. Kad pirmie pareizi barotie gliemeži būs nonākuši Eiropas tirgū, teikšu – jā," piesardzīgs ir I.Vītoliņš.