STACIJA – šajā vārdā vienlaikus ir ietvertas daudzas lietas: tehniska realitāte un konkrētība (sliežu ceļš un vilcienu kustības saraksts); satraukums, nervozitāte (uz peronu skrejošu cilvēku soļu dipoņa); laiskums un miegainība (vilcienu gaidošu, dīku pasažieru snauduļošana); satikšanās un ķīvēšanās (stacijas restorānā var raisīties mīlas sakars, bet tikpat labi iespējams iepīties detektīvā); valstu un cilvēku likteņi (gan valdnieki, gan diktatori, gan patrioti, gan bēgļi, gan notiesātie braukuši katrs sevis izvēlētajā ceļā un klausījušies vilcienu riteņu dunā). ...un KULTŪRAS VĒSTURE, jo staciju arhitektūra precīzi ataino gan laikmeta stilu, gan sabiedrības vajadzības, gan valsts iespējas.
Stacijas laiku lokos
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sava laika spogulis
Kopš XIX gs. vidus, kad visā Eiropā sākās toreizējā civilizācijas brīnuma – dzelzceļu būvniecība, arī pa Latvijas teritoriju pamazām izlocījās sliežu ceļi. Piemēram, pirmās nozīmīgās dzelzceļa maģistrāles bija Sanktpēterburga – Varšava (ar staciju Daugavpilī), ko atklāja 1860. gadā. Pēc tam izbūvēja dzelzceļa līniju no Daugavpils uz Rīgu. Pamazām vien dzelzceļš virzījās tālāk, jo Krievijas impērija bija ieinteresēta savienot valsts rūpnieciskos centrus un izejvielu iegūšanas avotus ar Baltijas jūras ostām.
Dzelzceļa staciju arhitektūrā šajā laikā vērojama vienveidība. Lielajām mezgla un mazajām līnijas stacijām projektēja tipveida celtnes, kas plānojumā bija līdzīgas. Paredzēja telpas stacijas administratīvajam dienestam, biļešu kasei, uzgaidāmās zāles I un II klases un atsevišķi III klases pasažieriem. Lielajās stacijās bija restorāns, bet mazajās – vismaz bufete. Stacijas perons biežāk bija ar, bet reizēm bez nojumes. Lielo staciju arhitektūrā dominēja pompoza greznība, piemēram, pirmā Dinaburgas (Daugavpils) stacija vai pirmā stacijas ēka Rīgā. Tādā veidā tika reprezentēta Krievijas impērijas varenība (jāteic, ka tas ir raksturīgi katrai varai, jo dzelzceļa stacija cilvēkiem no laika gala asociējas ar valsts tēlu un it kā apliecina tās zemē dzīvojošo cilvēku turību. Šķiet, ka šis stereotips ir dzīvs arī mūsdienās).
Krievijas impērijas laikā būvētās celtnes ir eklektiskas. Reizēm dominē klasicisma stila iezīmes (skaidri, lakoniski apjomi, plašas telpas, kas savienotas cita ar citu, kalpojot galvenajai funkcijai: stacijas administrācijai jānodrošina vilcienu kustība, bet pasažieriem jājūtas ērti, pērkot biļetes, ejot uz vilcienu un gaidot tā atiešanu). Neobaroka jeb tā dēvētā krievu baroka stilā celtās ēkas ārēji ir greznākas. Dominē stuka rotājumi gan eksterjerā, gan interjerā. Raksturīgas liektas, plūstošas līnijas, apjomi veidoti apļveida vai ovālās formās. Staciju ēku fasādes bagātināja dažādas formas logi un apmales, dzegas, karnīzes, frontoni, kas, izgaismojoties saulē, veidoja bagātas gaismas un ēnu spēles.
Laiki un varas mainās, stacijas arī
Dzelzceļš un attiecīgi inženiertehniskās būves vienlaikus ir gan stratēģiskas, gan reprezentatīvas nozīmes objekti. Mainoties varai valstī un naidniekam izvācoties, vispirms gaisā uzspēra tiltus, stacijas un sabojāja sliežu ceļu. Tā notika arī Latvijā, tādēļ dzelzceļa staciju arhitektūra atšķiras atkarībā no tās cēlāja un laika. Staciju ēkas, kuras būvētas cara laikā, īpaši līnijā Rīga – Daugavpils, parasti ir divstāvu mūra ēkas ar skaidru plānojumu – centrālo daļu, kurā izvietota kases un uzgaidāmā telpa. Sānu spārnos atradās stacijas administrācija. Pirmajā stāvā bija dzelzceļa dienesta telpas, bet otrajā – dzīvokļi dzelzceļa ierēdņiem. 1904. gadā būvētajā līnijā Zilupe – Rēzekne – Krustpils – Jelgava – Tukums – Ventspils pārsvarā bija vienstāva koka ēkas, kas labi iekļāvās Latvijas ainavā. Staciju plānojums ir ērts, bet eksterjera rotājumā izmantotas dažādas formas koka detaļas, kas nokrāsotas saskaņotos toņos. Šādā paņēmienā būvētās stacijas reizē ir gan atturīgas, gan dekoratīvas. Piemēram, tādas ir simtgadnieces Iecavā, Līvbērzē (kādreiz arī Taurkalnē) un vēl citas, kas saglabājušās līdz mūsdienām.
Kad 1919. gada 5. augustā Latvijā nodibināja patstāvīgu dzelzceļa kompāniju, sākās aktīva jaunu sliežu ceļu un staciju būvniecība. XX gadsimta divdesmitajos un īpaši – trīsdesmitajos gados būvētās stacijas ir vērienīgas mūra ēkas, kas simbolizē valsts turību, jo toreiz uzskatīja: dzelzceļš ir nosacījums, bez kura nav iespējams valsts uzplaukums. Šajā laikā būvēto staciju arhitektūrā apvienots viss, kas dzelzceļa vēsturē tika uzskatīts par atzinības un atdarināšanas vērtu, – ārēja greznība interjerā un eksterjerā, kas apvienota ar funkcionālu lietišķību telpu plānojumā. Runājot par arhitektoniskajām detaļām, jāatzīst, ka tajās ir izteikta eklektika, jo izmantota gan renesanses, gan baroka, gan klasicisma stila reminiscences. Taču šīm ēkām ir raksturīgs tā dēvētais nacionālais romantisms (apjomīgi jumti ar ielauzumiem, atgādinot senlatviešu riju; dekoros izmantota nacionālā simbolika). Īpašu vērību pievērsa robežstaciju būvei. Viens no izcilākajiem paraugiem bija kādreizējā Zemgales stacija, kas, lai arī apjomā neliela, tomēr rada monumentālas būves vīziju.
Pa Kurzemes jūrmalas ciemiem
1875. gada maijā, kad Tukuma pļavā iezīmēja vietu dzelzceļa stacijai, sākās dzelzceļa līnijas Rīga – Tukums būvniecība. Šis sliežu ceļš savienoja Kurzemes jūrmalas ciemus ar Rīgu, jo atpūtniekiem bija apnicis braukt sauļoties ar diližansu vai tvaikoni. 1877. gada 26. jūnija rītā no Rīgas uz Majoriem izbrauca pirmais vilciens, bet 1911. gada vasarā sākās tiešā vilcienu satiksme no Maskavas uz iecienīto Ķemeru kūrortu.
Staciju arhitektūra šajā līnijā ir visraibākā, jo tajā vislabāk redzama mainīgo varu, ideoloģiju ietekme uz celtņu stilu, jo, kūrortam attīstoties, tika būvētas jaunas stacijas. Vilcienu izmaiņas punkta vietā pirms Lielupes tilta 1938. gadā uzbūvēja Priedaines staciju. Šobrīd to uzskata par funkcionālisma stilā celtas stacijas paraugu Latvijā. Nelielā ēka sastāv no trim daļām: centrālā korpusa, zāles pasažieriem ar nelielu nojumi virs perona un dienesta telpām. Eksterjers ir lakonisks, pat askētisks.
1913. gadā atklāja staciju Lielupē. Tā ir neliela koka ēka zaļā krāsā. Tās īpatnība, ka neatrodas līdzās sliežu ceļam, bet šķiet tieši tādēļ ir ainaviski skaistākā Jūrmalas līnijā. Kokos ieskauta, stacija netieši atgādina mājīgu vasarnīcu ar plašu verandu (patiesībā nojumi), kalpojot par vizītkarti visai līnijai, jo vairāk nekā citas stacijas asociējas ar Jūrmalai raksturīgo apbūvi un atpūtnieku dzīves stilu.
XV gadsimtā vēstures avotos pirmoreiz minēts ciems Bulduri. Stacija ir plaša un ērta funkcionālisma stila būve ar divām izejām: uz peronu, kuru sedz kopējā apjomā iekļauta nojume uz kolonnām, un otra – uz pludmali. Stacija ir respektabla, iespējams, tādēļ, ka Bulduros gruntsgabalus vasarnīcu būvei pārsvarā pirka vācu tautības iedzīvotāji un neoficiāli šo vietu dēvēja par vācu cietoksni.
Pašreizējās Dzintaru stacijas arhitektūrā (celta 1981. gadā) nav nekā ievērības cienīga, bet 1874. gadā šeit atradās ažūra koka celtne, kuras centrālo daļu rotāja neliels tornītis. Kāds zīmīgs fakts: no 1874. līdz 1922. gadam šo vietu sauca par Edinburgu par godu cara Aleksandra II meitas laulībām ar Edinburgas hercogu. Raksturīgi, ka šeit visvairāk apmetās krievu aristokrātija, kas bija orientēta uz franču kultūru, kas attiecīgi ietekmēja celtņu stilu.
Dubulti ir Jūrmalas pilsētas senākā daļa. Stacijas ēka (1977. gads) būvēta no monolītā betona, kas it kā simbolizē jūras vilni. Iecere jauka, taču ļoti tāla no Jūrmalai raksturīgās vieglās un gaisīgās koka arhitektūras. Dubulti zīmīgi ar to, ka 1950. gadā atklāja pirmo elektrificēto līniju Rīga – Dubulti.
Asaru stacija būvēta 1926. gadā XIX gadsimta otrās puses staciju būvniecības tradīcijās, piemērojot to kūrorta funkcijai: plašās arkas veida ieejas netraucē gājēju plūsmai, stikloto logu rinda vaļējās terases augšējā daļā rada gaišuma iespaidu, bet arhitektūru bagātina pilnībā stiklotais paviljons ēkas galā.
Ceļojuma noslēgumā var secināt, ka Latvijas dzelzceļā ir daudz un skaistu staciju ēku, par kurām nav jākaunas. Pamazām, cik vien rocība ļauj, stacijas kapitāli remontē vai rekonstruē. Piemēram, pagājušajā gadā pabeidza Daugavpils stacijas remontu. Izremontēta ir Iecavas stacija. Šogad plāno sākt remontēt dzelzceļa staciju Jelgavā. Baltijas nepastāvīgajā klimatā, gaidot vilcienu, pasažieri droši var patverties dzelzceļa stacijās.