Vai var apģērbties "Made in Latvia" drēbēs? (19)

Daudzajos apģērbu veikalos pašmāju ražojumus diemžēl var ieraudzīt visai maz — lielākoties tā ir veļa, zeķes, trikotāža. Izrādās, Latvijā paliek tikai aptuveni 10% no visa, kas saražots vietējos vieglās rūpniecības uzņēmumos vai konkrētāk — apģērbu ražošanā. Tirgotāji kopumā dod priekšroku ne tik kvalitatīvai, bet nenoliedzami lētākai precei, kas šobrīd pārsvarā ienāk no Āzijas valstīm. Ir gan arī atsevišķi vietējo ražotāju firmas veikali, kur var nopirkt mūsu pašu apģērbu kolekcijas. Tās nav lētas, taču pietiekami kvalitatīvas. Latvijas ražotāji atzīst, ka mūsu tirgus ir mazs, bet Rietumu tirgū iekļūt ir ļoti grūti, tāpēc uzraksts Made in Latvia veikalos nemaz tik bieži nav ieraugāms. Nereti Latvijas vārds ir paslēpies zem kāda ārzemju zīmola, jo daudzi uzņēmumi ražo apģērbus pēc to pasūtījuma.

Kādreiz — visattīstītākā tautsaimniecības nozare

Vēsturiski šī tautsaimniecības nozare Latvijā bijusi labi attīstīta. Pagājušā gadsimta 20., 30. gados apģērbu ražošana (tolaik tā tika uzrādīta kopā ar apavu ražošanu) pēc nodarbināto un uzņēmumu skaita bija visplašākā rūpniecības nozare Latvijā. 1935. gadā tajā darbojās 19 036 uzņēmumi ar 30 296 nodarbinātajiem. Galvenokārt tie bija mazi, bieži vien ģimenes uzņēmumi. Lielākās fabrikas — Drēbnieks, Avangards, Rīgas cepuru fabrika. Šai nozarei bija raksturīgs arī zems mehanizācijas līmenis, mazs ārzemju kapitāla īpatsvars, kā arī neliels ārzemju izejvielu izmantojums. 80% apģērbu un apavu ražošanas uzņēmumu piederēja privātpersonām, visi lielākie (21) bija akciju un paju sabiedrības, no kuru pamatkapitāla ārzemniekiem piederēja tikai 16%. Apģērbi pārsvarā tika ražoti vietējam patēriņam.

Pēc kara šī nozare sāka attīstīties plašāk, un jau 1950. gada sākumā Rīgā darbojās vairākas virsdrēbju un kleitu šūšanas fabrikas: Rosme, Avangards, Brīvība, 22. jūlijs, Spartaks, Latvija u.c. 1948. gadā sāka izdot modes žurnālu Rīgas Modes, kas iznāca līdz 1992. gadam. 1949. gadā tika dibināts Rīgas Modeļu nams, kurā strādāja labākie Latvijas modes mākslinieki, bet 1953. gadā nodibināja lielāko individuālās šūšanas modes ateljē Baltijas modes, kas bija vienīgais, kur bez tradicionālā apģērba šuva arī frakas un smokingus. 1963. gadā apģērbu ražošana galvenokārt koncentrējās jaunizveidotajās ražošanas apvienībās Latvija (specializējās mēteļu, lietusmēteļu, vīriešu uzvalku šūšanā) un Rīgas apģērbs (šuva galvenokārt sieviešu kleitas, veļu). 1980. gadā apģērbu ražošanā bija nodarbināti 23% no visiem vieglās rūpniecības nozarē strādājošajiem. 23,3% Latvijā ražoto apģērbu izveda uz citām PSRS republikām.

Apģērbu ražošanas, kažokādu izstrādāšanas un krāsošanas nozares īpatsvars Latvijas rūpniecībā 1985. gadā bija 4,2%, tajā bija nodarbināti 4,8% no kopējā strādājošo skaita. Salīdzinājumā — pēc valsts neatkarības atgūšanas 1995. gadā — šie rādītāji bija 1,6 un 5,1%, 2000. gadā — 3,2%. Liels kritums notika arī pēc tā sauktās Krievijas krīzes, kuras ietekmē saruka eksports uz NVS valstīm. Tikai pateicoties tam, ka jau pirms krīzes daudzi ražotāji bija noslēguši līgumus ar rietumvalstīm, trieciens visai nozarei kopumā nebija tik liels.

2001. gadā tika sasniegts 1998. gada (pirmskrīzes) līmenis, bet pēc diviem gadiem vairākumam uzņēmumu jau tika konstatēts neliels ražošanas pieaugums. Tekstilrūpniecība, ieskaitot apģērbu ražošanu, Latvijas apstrādājošās rūpniecības struktūrā 2003. gadā veidoja 8,6%, bet pēc strādājošo skaita — 15,6%. Tajā pašā gadā eksporta īpatsvars no kopējā ražošanas apjoma veidoja 84,4%, t.sk. uz Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm — 75,0, bet uz NVS valstīm — 6,3%. No tekstilizstrādājumu un apģērbu eksporta kopējiem apjomiem piecas preču grupas sastāda galveno eksporta apjomu: tekstila apģērbs, trikotāžas apģērbs un trikotāžas drāna, ķīmiskās šķiedras un pavedieni, kokvilnas dzija un audumi un darba apģērbi, tā informē Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas mājaslapa.

Lielāko daļu eksportē

Ekonomikas ministrijas Rūpniecības departamenta direktore Astrīda Burka šābrīža situāciju apģērbu ražošanas nozarē nevērtē kā veiksmīgu. Pērn tās produkcijas apjoms bijis mazāks nekā 2005. gada attiecīgajā laika periodā. Par laimi, šo "robu" līdzsvaro tekstilražošana, kas savukārt pieaugusi, jo veiksmīgi atrastas "brīvas" nišas. Kā rāda Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas dati, ar šo vieglās rūpniecības nozari patlaban nodarbojas 680 uzņēmumi, no tiem — 120 lielie. Vairums to savu produkciju eksportē uz ārzemēm — faktiski 90% no Latvijā saražotā tiek sūtīts aiz robežas. Daudzi uzņēmumi gatavo savus izstrādājumus pēc citu valstu pasūtījuma, tāpēc saprotams, ka šī produkcija mūsu veikalu plauktos "pa taisno" nenonāk.

Nereti to, ka minētais apģērbs ražots Latvijā, var izlasīt "zem" slavenu firmu zīmoliem. Vislielākais pasūtītājs un noņēmējs mūsu ražotājiem ir Vācija, Austrija, Zviedrija un citas valstis. Astrīda Burka uzsver, ka ap 70% produkcijas tiek realizēta ES valstīs. Pēc Latvijas iestāšanās ES pieaudzis arī eksports uz Krieviju, ko ietekmējis dinamiski augošais pieprasījums Krievijas tirgū, tāpat arī Latvijas zīmolu atpazīstamība un izstrādājumu kvalitāte. Krievijā turklāt tiekot īpaši pieprasīts norādīt, ka ražots Latvijā, nevis ES. Attiecībā uz investīcijām — pēdējā laikā nevarot runāt par nozīmīgu ārvalstu ieguldījumu apģērbu ražošanā, toties vairāki uzņēmumi ir sekmīgi apguvuši struktūrfondu līdzekļus ražošanas modernizācijai, kā arī pērn atvērtas vairākas jaunas ražotnes ārpus Rīgas.

Ekonomikas ministrijas pārstāve uz jautājumu, cik tad šobrīd ir uzņēmumu, kas savu produkciju realizē tepat uz vietas, un kāpēc tās nemaz nav tik daudz, atbild, ka "Latvijā ražotie apģērbi ir nopērkami firmas veikalos, ko uzņēmumi paši atvēruši. Savukārt Latvijas apģērbu piedāvājumam citās tirdzniecības vietās jāiztur tie tirdzniecības un apmaksas nosacījumi, ko piedāvā tirgotāji. Ja ārvalstu pasūtītāji piedāvā izdevīgākus nosacījumus norēķiniem par piegādāto produkciju, tad uzņēmējs ar to arī rēķinās." Tā kā Latvijas tirgotāji nereti par preci nenorēķinās laikā, tas ir viens no iemesliem, kāpēc labprātāk mūsu ražotāji savu preci sūta uz ārzemēm. (Visvairāk Latvijā uz vietas paliek veļa, zeķes un trikotāžas izstrādājumi.) Otrs iemesls — daudzkārt lētāk ir iepirkt, piemēram, Ķīnas ražojumus.

Uztrauc valsts programmu trūkums

Ekonomikas ministrijas 2005. gadā veiktais pētījums liecina, ka ir vairāki zemūdens akmeņi, kas dara uzmanīgus šīs nozares ražotājus. Mazos uzņēmumus uztrauc valsts programmu trūkums, lētas un zemas kvalitātes produkcijas uzplaukums pēc kvotu atcelšanas, konkurences pieaugums nozarē un personāla izmaksu palielināšanās. Vidējie un lielākie uzņēmumi par vislielāko problēmu uzskata kvotu atcelšanas sekas, konkurences un personāla izmaksu palielināšanos, kā arī valsts programmu trūkumu.

Attiecībā uz attīstības iespējām pētījums rāda, ka mazie uzņēmumi tās saredz iekšējā tirgū — pēc iedzīvotāju ienākuma līmeņa paaugstināšanās, kā arī iespējā atjaunot tehnoloģijas — kredītlīdzekļu pieejamību, bet tikai desmitā daļa cer uz iekļūšanu ES tirgū, un neviens no viņiem necer uz ES struktūrfondiem. Savukārt vidējie uzņēmumi vislielākās cerības liek tieši uz ES fondiem, iespēju iekļūt ES tirgū, kredītlīdzekļu pieejamību un uz iedzīvotāju ienākumu līmeņa paaugstināšanos. Lielie uzņēmumi lielāku iespēju saredz ES tirgus iekarošanā, kredītu un struktūrfondu līdzekļu piesaistīšanā, bet tikai neliela daļa — iekšējā tirgus izmantošanu.

Ekonomikas ministrija saskata vēl kādu negatīvu tendenci — tiek slēgtas attiecības ar dažiem lieliem pasūtītājiem, izvairoties panākt plašāku pircēju bāzi. Tas var izraisīt lielas finansiālas problēmas gadījumā, ja partnerim ir finansiālas grūtības (Ogres ražotnes piemērs), vai pat uzņēmuma slēgšanu, ja partneris nolems pārvietot ražošanu tālāk uz austrumiem (Rēzeknes piemērs). Visvairāk šāda pieeja gan varētu ietekmēt lielus un vidējus uzņēmumus.

Uz jautājumu, kas tomēr būtu darāms nozares attīstībai, Ekonomikas ministrija izsakās visai abstrakti, norādot, ka "dizains ir viens no būtiskākajiem elementiem tieši šā sektora konkurētspējas paaugstināšanai. Atbalsts ir bijis pieejams, izstrādājot jaunus produktus, tāpat arī konsultāciju atbalsts, ir notikuši vairāki semināri uzņēmējiem. Sadarbībā ar nozaru asociācijām meklējam optimālākos risinājumus, kas tieši būtu vajadzīgs uzņēmējiem un kā to īstenot."

Lielā noslēpumainība

Jāteic, ka paši uzņēmumi nepavisam neizrāda vēlmi informēt par saviem ražošanas rādītājiem un tirdzniecības rezultātiem: cik procentuāli produkcijas aiziet uz ārzemēm, cik paliek vietējā tirgū. Nedēļai, aptaujājot uzņēmējus, nācās sastapties pat ar klaji noraidošu attieksmi: sak, neko nestāstīsim, visu meklējiet Lursoft. It kā tiktu vaicāta kāda slepena informācija. Kāda darbiniece noslēpumaini pačukstēja, ka uzņēmuma vadība izvairoties no jebkādas informācijas paušanas "uz āru", lai gan pati domājot, ka nekas slēpjams tas nav. Kad Ekonomikas ministrijā Nedēļa vaicāja par šādu klusēšanas iemeslu, tur raustīja plecus, sakot, ka uzņēmumi jau esot dažādi. Faktiski jau oficiālā statistika esot pieejama gan asociācijā, gan Lursoft datos, tāpēc slēpt nebūtu ko.

Tā nu no trim uzņēmumiem — Vaide, Rita un Ogres trikotāžas kombināts — tikai Vaide nedaudz "pavēra" aizkara malu (informācijas avots gan kategoriski atteicās nosaukt savu vārdu). Uzņēmums, kas šajā nozarē darbojas jau kopš 1993. gada, aptuveni pusi produkcijas sūta uz ārzemēm, bet pusi tirgo tepat. Kāpēc ne vairāk? Tāpēc, ka Latvijas tirgus ir ļoti mazs. Turklāt firma neražo pasūtījuma apģērbu, bet gan savu — oriģinālu, veidojot ikgadējas kolekcijas: veļas, sporta, vasaras un rudens—ziemas apģērbu. Galvenokārt tiek izmantota 100% kokvilna, viskoze, tāpat arī kokvilna ar poliamīdu, elastānu un poliamīdu, lai uzturētu izstrādājuma formu. Katrā ziņā ražotais nav lēts, taču gana kvalitatīvs.

Savas produkcijas izplatīšanai Latvijas tirgū nodibināta firma Krekls, kas tagad pārstāvot plašu firmas veikalu ķēdi. Šobrīd darbojas astoņi firmas veikali, no kuriem viens atrodas Tallinā. Pamatā gan eksportēts tiek uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Baltijas republikām. Diemžēl ar Rietumiem sadarbības nav. "Nu, nevienam mēs tur neesam vajadzīgi. Un iespiesties tur ir ļoti grūti, jo pietiek citu piegādātāju. Ja vēl var kļūt par citas firmas pasūtījuma izpildītāju, taču kā patstāvīgu vienību neviens tur tevi nelaidīs," visai skeptiski tirgus iespējas vērtē Vaides pārstāvis.

***

Mūsu uzņēmumu stiprās un vājās puses

Stiprās puses

1. Orientācija uz eksportu 2. Īss pasūtījumu izpildes laiks un drošas piegādes 3. Iespēja ražot produkciju ar augstu pievienotu vērtību 4. Prasmīgs, elastīgs un lēts darbaspēks 5. Attīstītas tehnologu un projektētāju iespējas 6. Attīstītas dizaina iespējas 7. Stiprs un motivēts pārvaldes aparāts 8. Baltijas valstīs un NVS valstīs pazīstami zīmoli 9. Ilgstoša pieredze sadarbībā ar NVS valstīm 10. Mūsdienīgas ražošanas iekārtas 11. Kvalitātes sertifikāti 12. Skaidra attīstības koncepcija

Vājās puses

1. Zema zīmolu atpazīšana ES valstīs 2. Zema IT izmantošana 3. Veco un nederīgo telpu izmantošana 4. Nav klientu dažādības (atkarība no viena vai dažiem stratēģiskajiem pasūtītājiem) 5. Nepietiekami apgrozāmie līdzekļi 6. Nepietiekami investīciju līdzekļi

***

Attīstības iespējas un to draudi

Iespējas

1. Tālāka ES tirgus iekarošana 2. Ekspansija jaunajos tirgos un iespējamā atgriešanās NVS valstu tirgos 3. Iekšējā tirgus iekarošana 4. Koncentrācija uz darbību ar augstu pievienotu vērtību 5. Apakšlīgumu noslēgšana neizdevīgiem darbiem

Draudi 1. Konkurence ar valstīm ar zemākām darbaspēka izmaksām 2. Energonesēju tarifu paaugstināšanās 3. Algas pieaug ātrāk par produktivitāti 4. Valsts programmu trūkums.