Šis ir izšķiroši svarīgs laiks Latvijas tautsaimniecībai. Pastāv dažas līdzības starp Latvijas situāciju un Somijas pieredzi 1991.-1993. gadā. Tādēļ šai rakstā īsi par Somijas saimniecisko krīzi, ieskicējot kopīgo un atšķirīgo Somijas un Latvijas situācijā. Un noslēgumā mazliet par to, ko Latvija varētu mācīties no Somijas pieredzes.
Pēckrīzes ekonomiskās izaugsmes elementi: Somijas pieredze (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1991.-1993. gada Somijas tautsaimniecības krīze attīstīto valstu vidū bija ārkārtīgi smaga. Mūsu IKP saruka par 13% no tā augstākā līdz zemākajam punktam. Bezdarba līmenis uzlēca no 3% līdz 18%. Dzīvojamās platības cenas samazinājās par 40% valstī kopumā un kļuva uz pusi zemākas galvaspilsētas apkaimē. Dzīvokļu cenām bija nepieciešami aptuveni 12 gadi, lai nomināli sasniegtu pirmskrīzes līmeni.
Kā Somijā, tā Latvijā krīzi ievadīja ekonomikas vispārēja pārkaršana un pamatīgs uz kreditēšanu balstīts dzīvokļu cenu burbulis. Somijas gadījumā kreditēšanas pieauguma dzinējspēks bija kapitāla tirgus liberalizācija pēc 1980. gadu vidus. Latvijas gadījumā noteicošais būtībā bija mūsdienīga finanšu sektora izveide, Ziemeļvalstu bankām ienākot valsts tirgū.
Abos gadījumos nelīdzsvarotības saknes bija vietēja rakstura, taču krīzes tiešais iemesls bija notikumi ārvalstīs. Somijas situācijā nozīmīga bija vairāku faktoru sakritība. To vidū bija problēmas mūsu galvenajās eksporta nozarēs, piemēram, globālo papīra un celulozes cenu sabrukums 1990. gadu sākumā. Padomju Savienības sabrukumam arī bija sava ietekme uz mūsu eksportu, taču tas dažkārt tiek pārvērtēts kā viens no krīzes faktoriem. Jāmin arī Vācijas stingrākā monetārā politika pēc atkalapvienošanās. Tā kā mūsu valūta bija piesaistīta ekijam (ECU), tas nozīmēja arī stingrāku monetāro politiku Somijā - bet ļoti neizdevīgā brīdī.
Visu šo lejupslīdi vēl apstiprināja banku bankroti - to Somijā bija vairāk nekā Latvijā. Banku sektora nestabilitāte ietekmēja kreditēšanas apsīkumu, kas vilkās vairākus gadus.
Pirms krīzes abās mūsu valstīs bija šķietami spēcīga valdības fiskālā pozīcija. Somijā, tāpat kā Latvijā, parāda attiecība pret IKP 1990. gadu sākumā bija 10%. Krīzes laikā tā pieauga līdz 70%.
Tomēr, protams, ir arī nozīmīgas atšķirības. Pirmkārt, Somija krīzes sākumā bija tuvu pasaules ekonomisko rādītāju augšgalam. Mums bija samērā spēcīga starptautiski aktīvu firmu bāze un līdz ar to daudz mazāks saimnieciskās iedzīšanas potenciāls. Tāpat arī Somijas gadījumā darbaspēka migrācijai uz ārvalstīm nebija lielas nozīmes. Tā kā algu līmenis bija līdzīgs tam, ko piedāvāja ārzemēs, nekāda lielā darbaspēka migrācija nenotika.
Vēl viena atšķirība tā, ka Somija kapitālu eksportēja, nevis importēja, t.i., tiešās investīcijas plūda uz ārieni.
Protams, atšķirīga bija arī valūtas kursa politika. Pirms krīzes Somijai bija regulējama piesaiste ECU, kuru mēs mēģinājām saglabāt vēl gadu, pusotru pēc krīzes sākuma. Kad tas vairs nebija racionāls risinājums, mēs vispirms devalvējām un tad, gadu vēlāk, mums jau bija mainīgs valūtas kurss. Drīz vien pēc tam Somijas Banka kā viena no pirmajām pasaulē sāka regulēt inflāciju. Somijas markas vērtība uz laiku noslīdēja līdz 25% no pirmskrīzes līmeņa. Drīz pēc tam tā sāka atkopties un ar laiku nostabilizējās tuvu pirmskrīzes līmenim.
Kaut gan Somijai ļaut valūtai "peldēt" bija racionāla alternatīva, man nešķiet, ka Latvijā situācija ir līdzīga. Kāpēc tā? Galvenais iemesls, kāpēc "peldoša" valūta Somijā bija racionāls risinājums, bija tas, ka mums bija ļoti neliels procents kredītu ārvalstu valūtās. Latvijā, turpretim, kredīti ir gandrīz pilnībā "eiroizēti", kas būtībā likvidē valūtas kursa elastīgumu kā saprātīgu politikas opciju.
Somijā valūtas kursa krišanās atjaunoja konkurētspēju gandrīz bez nominālas algu samazināšanas. Būtu interesanti papētīt, vai valūtas kursa elastīgums paātrināja Somijas atkopšanos.
Ja palūkojamies uz skaitļiem, Latvijas IKP krišanās bija gan straujāka, gan dziļāka. Tajā pašā laikā Somijas tautsaimniecība turpināja sarukt vairāk nekā trīs gadus. Latvijas rādītāji, šķiet, liecina, ka pavērsiens noticis jau divus gadus pēc sašaurināšanās. Un šāds rezultāts par spīti tam, ka Somija spēja devalvēt savu valūtu par 25%.
Kas attiecas uz bezdarbu, kopējā pieauguma lielums abās valstīs bija līdzīgs. Somija sāka ar 3% bezdarba līmeni, kurš augstāko punktu, 18%, sasniedza aptuveni četrus gadus pēc krīzes sākuma. Latvijā bezdarba līmenis pieauga no 5% līdz 20%, taču pieaugums bija daudz straujāks, bet pagrieziena punkts tika sasniegts tikai divus gadus pēc krīzes sākuma. Vismaz šis ierobežotais salīdzinājums neliecina, ka devalvācija ļauj ekonomikai pielāgoties straujāk.
Kādas tad bija Somijas atveseļošanās komponentes? Vispirms es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka mūsu atkopšanās bija ilgstoša, nevis strauja. Tomēr tas bija stabils process, kas turpinājās 15 gadus. Zīmīgi, ka mūsu atkopšanās vadībā bija eksports. Iekšzemes pieprasījums palika zemā līmenī ļoti ilgu laiku, pirmskrīzes līmeni iekšzemes pieprasījums sasniedza tikai pēc aptuveni desmit gadiem. Eksports tajā pašā laika periodā dubultojās.
Mūsu atveseļošanās procesā bija iejaukti daudzi laimīgas sagadīšanās elementi. Bija spēcīgs pieprasījums pasaulē. Vācijas Centrālā banka palaida vaļīgāk monetārās politikas grožus. Un tad vēl bija Nokia. Somijas atkopšanās, protams, bija kas vairāk nekā Nokia; tai bija plaša bāze. Mēs izveidojām starptautiski pieprasītu aparātu rūpniecību un mežniecības sektoru, kas kļuva par pasaules līderi.
Tomēr Nokia bija svarīga tādā ziņā, ka tā kļuva par daļu no Somijas kā valsts zīmola un palīdzēja radīt pozitīvu Somijas tēlu. Es uzskatu, ka Nokia bija daļēji laimīga sagadīšanās, daļēji laba politika. Pie politiskās daļas pieder ļoti tālredzīgais Ziemeļvalstu lēmums 1980. gados liberalizēt telefona pakalpojumu tirgus. Rezultātā paplašinājās gan tirgi, gan konkurence, kas radīja bāzi Ericsson un Nokia piedzimšanai. Nokia, starp citu, bija 100 gadus veca firma, turklāt liela firma, taču tas bija sava veida daudzslāņains konglomerāts, kas darbojās visās iespējamās sfērās. Tikai mūsu ekonomiskās krīzes laikā tas nolēma koncentrēties uz telefonsakariem.
Bija arī citi vērtīgi politiski pasākumi. Notika pamatīga fiskālā konsolidācija; tā nebija gluži tik radikāla kā Latvijā, tomēr ievērojama. Budžeta konsolidācija sasniedza pāri par 10% IKP. Tā nebija balstīta tikai uz izdevumu samazināšanu, bet ietvēra arī ievērojamus nodokļu paaugstinājumus. Savā ziņā tā bija konsolidācija Ziemeļvalstu stilā, un tā palīdzēja saglabāt Ziemeļvalstu stila labklājības valsti.
Ļoti laba reforma skāra uzņēmumu nodokli. Tika paplašināta tā bāze, pazemināts nodokļa līmenis, un līdz ar to palielināti uzņēmumu nodokļa ieņēmumi. Notika arī zināma individuālā nodokļa atvieglojumu racionalizācija - būtībā tika samazināti t.s. nabadzības slazdi.
Tomēr kopumā jāatzīst, ka makroekonomiskajā līmenī strukturālās reformas bija diezgan marginālas. Somija joprojām bija valsts ar augstu nodokļu līmeni ar strukturāla elastīguma trūkumu un nepietiekamu konkurenci daudzās tautsaimniecības jomās.
Daži saprātīgi politiskie pasākumi ļāva izveidot izaugsmei labvēlīgu vidi. Valsts turpināja ieguldīt izglītībā un darīja to ļoti veiksmīgi - sevišķi pirmajā un otrajā izglītības līmenī. Inflācijas regulēšanu veicināja mērenība algu pieaugumā - ko atviegloja bezdarba līmenis, kas turējās virs vai ap 15%. Rezultātā iekšzemes procentu likmes palika zemā līmenī gandrīz veselu desmitgadi.
Bija arī diezgan radošas destrukcijas. Somijas uzņēmumu sektoram krīze nepagāja secen. Resursi lielā mērā tika pārvietoti no mazāk produktīvajiem uz ražīgākajiem sektoriem. Somija būtībā tika reindustrializēta, turklāt privātā sektora vadībā. Un firmu globalizācija, kas jau sen bija sākusies, kļuva vēl jo straujāka.
Tomēr es gribētu uzsvērt vienu šīs labās politikas aspektu, kam reizēm tiek veltīts nepelnīti maz uzmanības. Es uzskatu, ka Somijā nodokļu maksātājs no nomaksātajiem nodokļiem daudz iegūst pretī. Vismaz vidēji tas pavisam noteikti ir tiesa - esot augstākajos ienākumu līmeņos gan ir grūti saņemt pretī sabiedriskos pakalpojumus, kas atbilstu nomaksātajiem nodokļiem.
Vērtīgs ieguvums apmaiņā pret nodokļiem ir svarīga daļa no somu zīmola: pamatā tam ir doma, ka Somijā dabū to, par ko esi samaksājis. Tas ir pamatā Somijas konkurētspējai, sacenšoties par augstvērtīgu darbaspēku kopīgajā darba tirgū. Tāpat uz to būtiskā nozīmē balstās efektīva nodokļu iekasēšana. Tāpat tas bija pamatā tam, ka politiskā līmenī tika pieņemta fiskālā konsolidācija, sevišķi nodokļu paaugstināšana.
Kad saku, "vērtīgs ieguvums", ko es ar to domāju? Manuprāt, atbildei ir divas daļas, no kurām viena ir pašsaprotama: nepieciešams efektīvi nodrošināt sabiedriskos pakalpojumus. Krīze dod labu iespēju uzlabot efektivitāti, un attiecībā uz sabiedriskajiem pasākumiem tas nozīmē konfrontēt iesakņotās intereses. Krīzes laikā somu civildienestā tas tika darīts diezgan daudz.
Tiklīdz izveidots efektīvs valsts dienests, manuprāt, vienlīdz svarīgi nodrošināt sabiedrību ar paņēmieniem, kā pārliecināties, ka tas patiešām ir noticis - ka nomaksātie nodokļi vienkārši nepazūd, bet tiek efektīvi novadīti sabiedriskajiem pakalpojumiem. Tas ir būtiski, lai nodrošinātu sabiedrības uzticību un pārliecību, ka par nodokļiem pretī tiek saņemts kas vērtīgs. Tāpēc jābūt adekvātai dubultkontrolei, informācijai un citiem izpētes paņēmieniem, lai mediji un plašāka sabiedrība varētu pārliecināties, ka nauda tiek izlietota lietderīgi.
Šajā ziņā infrastruktūras iestādes 1990. gados Somijā tika padarītas spēcīgākas. Tika pieņemti jauni likumi par administratīvās tiesvedības procedūrām, kā arī valsts pasūtījuma noteikumi, kas regulēja darījumus starp sabiedrisko un privāto sektoru. Vēl viens svarīgs likumdošanas akts bija Atklātības likums, ar kuru, piemēram, informācija par visām ierēdņu algām tika padarīta publiski pieejama. Tika izveidoti kontroles mehānismi politikas finansēšanai un interešu konfliktiem civildienestā. Tas viss ir būtiski nodokļu maksātāju noskaņojumam.
Svarīgi atzīmēt, ka vērtīgi nodokļi nebūt nenozīmē zemus nodokļus. Manuprāt, Ziemeļvalstis ir tādu valstu piemērs, kur sabiedriskie pakalpojumi atbilst relatīvi augstam nodokļu līmenim. Tajā pašā laikā augsti nodokļi rada vairāk iespēju korupcijai un izšķērdēšanai, tāpēc saglabāt nodokļu vērtību augstu nodokļu valstī ir droši vien grūtāk nekā valstī, kur nodokļi ir zemi.
Būtu pārspīlēti sacīt, ka vidusmēra somam patīk maksāt nodokļus. Nodokļus nepatīk maksāt nevienam. Taču varbūt visprecīzāk būtu sacīt, ka vidusmēra soms uzskata, ka viņa kaimiņam vajadzētu maksāt nodokļus, jo to, ko kaimiņš iemaksā, viņš atgūst sabiedrisko pakalpojumu veidā. Tas rada un uztur sabiedrisko normu, kas ir pamatā nodokļu maksāšanas morālei un nodokļu iekasēšanai. Tas mazina Ziemeļvalstu augsto nodokļu izraisīto negatīvo ietekmi uz motivāciju.
Ko no tā mācīties Latvijai? Pirmkārt, nevajadzētu rēķināties ar ļoti strauju atkopšanos - manuprāt, tā varētu prasīt laiku.
Svarīgi arī nepalaist labu krīzi secen. Šī iespēja izmantojama, lai izkustinātu iesakņotās intereses - tagad tas ir vieglāk, nekā būs vēlāk.
Un, varbūt pats svarīgākais, ir laiks pievērst uzmanību sabiedrisko pakalpojumu efektivitātei. Tas ir svarīgi tagad kopīgajā ES darba tirgū un būs vēl svarīgāk nākotnē, kad darbaspēka mobilitāte vēl pieaugs.
Sabiedriskā sektora lielums ir politiska izvēle - liess sabiedriskais sektors nebūt nenozīmē mazu sabiedrisko sektoru. Taču mazam sabiedriskajam sektoram ir vieglāk likt noliesēt nekā lielam.
Visbeidzot - sabiedrības uzticība ir jānopelna, turklāt jānopelna atkal un atkal no jauna. Lai nopelnītu sabiedrības uzticību, politisko lēmumu pieņemšanas procesam un civildienestam jābūt caurskatāmiem. Nepieciešama pieeja informācijai, nepieciešama pārraudzība, nepieciešama atbildība.