Kaislības ap zaļo zeltu (3)

Vai tiešām LVM, kas krīzes laikā ar speciālu Ministru kabineta lēmumu veica papildu mežistrādi, lai paglābtu no izputēšanas kokrūpniecības un kokapstrādes nozari, kurā kopumā bija nodarbināti ap 80 000 cilvēku, un noturētu virs ūdens eksportu, tagad pēkšņi pārkāpis videi draudzīgās saimniekošanas principus, ko ievērojis astoņus gadus? Jeb moris savu padarījis, tāpēc moris tagad var iet? Kam izdevīga pašreizējā situācija, ar ko tā draud nozarei, un kāda ir izeja no šī strupceļa?

Mīti un patiesība par mežiem

LVM valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks uzsver, ka mežs latviešiem ir vairāk emocionāla, ne racionāla kategorija. Vispirms garīgs patvērums un stabilitātes, nacionālās identitātes garants. Kaut kas līdzīgs tautasdziesmām... Un tikai pēc tam ienākumu avots. Acīmredzot tāpēc nav brīnums, ka sabiedrībā pastāv vairāki mīti, lai gan skaitļi rāda pavisam ko citu. Viens no tādiem mītiem – meži Latvijā tiek izcirsti nesamērīgi daudz un, ja tā turpināsies, tiem draud bojāeja. Patiesībā ir tieši otrādi. Ja citur Eiropā gadā tiek izcirsti līdz 80% no ikgadējā meža pieauguma, tad Latvijā valsts mežos ap 60% jeb pēdējos gados līdz 7 milj. m³, kad ikgadējais pieaugums bijis 12,5 milj. m³ gadā. Tāpēc, ja meži ies bojā, tad drīzāk tādēļ, ka tajos saimnieko ap 500 000 bebru (vairāk nekā iedzīvotāju laukos) un ir ļoti daudz beigtu koku, kuros vairojas dažādi kaitēkļi. Meža taksators ar 43 gadu stāžu Mārtiņš Dāboliņš aprēķinājis, ka šādi gadā tiek zaudēts tikpat, cik izcirsts, – līdz 7 milj. m³ gadā.

Otrs mīts – Rietumeiropā meži ir izzuduši un tas pats draud Latvijai, tāpēc tos nepieciešams sargāt visiem līdzekļiem, un visi līdzekļi, kas vērsti uz dabas saglabāšanu, ir labi. Patiesībā šobrīd valsts mežos vien ir 336 000 hektāru jeb 20,8% dažādas aizsargājamās teritorijas, kur pilnībā vai daļēji liegta saimnieciskā darbība. Mežs, kurš netiek kopts un apsaimniekots, daudzviet Latvijā pārpurvojas, sapūst vai nokalst un vairāk cieš sargāšanas nekā rūpnieciskas izstrādes dēļ. Visbeidzot – mīts, ka mežam jākalpo sabiedrības labsajūtai. Ne viens vien vasarnieks, kurš pavasarī ieradies savās lauku mājās, neredzēdams tālumā ierastās priežu galotnes, uz kurām skatījies gadu desmitiem, no dusmām kļūst zaļāks par zaļu, sauc talkā citus zaļos un raksta sūdzības visām instancēm. Patiesībā mežam kā būtiskam Latvijas dabas resursu avotam vairāk par tautas labsajūtu vajadzētu kalpot tās labklājībai. Aprēķināts – izstrādājot 1 hektāru meža, no sociālā nodokļa iemaksām vien ar pensijām uz gadu tiek nodrošināti 10 pensionāri.

Latvijas mežu priekšrocības un problēmas

Latvijas mežu īpašā nozīme slēpjas faktā, ka, būdami tipiski, kvalitatīvi ziemeļu meži ar kokrūpniecībai tik svarīgajām eglēm un priedēm, tie vienlaikus atrodas vistālāk uz dienvidiem, kur kokiem tiek vairāk saules un tie aug gan labāk, gan ātrāk. Zemgales līdzenums ir savdabīga, pašas dabas radīta robeža – tālāk sāk dominēt lapu koki.

Koksnes kvalitātes dēļ deviņdesmito gadu sākumā tieši meži bija tie, kas ne tikai palīdzēja izglābt valsts neatkarību, ļaujot Latvijai samērā neilgā laikā nostabilizēties kokmateriālu eksporta tirgos, pabīdot sāņus ne vienu vien mežu lielvalsti. Izskatās, ka skandināvi to mums nevar piedot vēl arvien. Teritorijā tik mazai valstij tas bija īpašs sasniegums, kas pilnībā vēl nav apzināts un novērtēts. Toreiz cilvēki, sastapušies ar reālām ekonomiskām grūtībām, nevis masveidā pameta Latviju, bet gan devās cirst mežus.

"Nu labi, varbūt bija situācijas, kurās meža īpašnieki varēja rīkoties savādāk. Varbūt prāta nepietika, pietrūka zināšanas un pieredzes, tāpēc mežu pārdeva pa lēto un neieguldīja naudu ilgtermiņā," tagad saka R. Strīpnieks, "bet mēs neko šiem cilvēkiem nevaram pārmest, jo viņi palīdzēja izglābt valsti, nostabilizēt latu un kokrūpniecību kā vienu no vadošajām tautsaimniecības nozarēm."

Tiesa, daudzviet nepārdomātā un haotiskā mežistrāde nepalika bez sekām. Līdztekus vēlmei pēc iespējas vairāk pārdot un nopelnīt radās arī nepieciešamība ierobežot un sargāt. Diemžēl dialoga vietā no paša sākuma abas puses metās aizstāvēt savas intereses un sāka runāt katra par savu mežu. Bet, ja katrs runā par savu, tad kompromisu atrast grūti. Mežizstrādātāji un kokrūpnieki pelnīja sev un valstij naudu, vides aktīvisti ar mediju atbalstu guva sabiedrības atbalstu un beigu beigās tika Saeimā. Mežu taksators M. Dāboliņš pārliecināts: ja tagad veiktu lielu sabiedrības aptauju, tad vismaz 70% iedzīvotāju nobalsotu, ka mežistrāde jāierobežo vēl vairāk vai pat jāaizliedz pavisam. Diemžēl vēl vairāk to ierobežot nav iespējams. Turklāt pat ne ekonomisku apsvērumu dēļ, bet paša meža interesēs. Jo ar kokiem ir tāpat kā ar jebkuru lauksaimniecības kultūru vai augu. To iesēj vai iestāda un ļauj augt, līdz tā sasniedz savu pilnbriedu, kad jānovāc raža. Neviens nestāda kartupeļus, lai rudenī tos pamestu uz lauka, un nepriecājas, ka tos noēd Kolorado vaboles, jo tas, lūk, vairo bioloģisko daudzveidību. "Ar mežu šādas muļķīgas ačgārnības notiek ik uz soļa," saka M. Dāboliņš, kurš, būdams solīdā vecumā, tiek uzskatīts par skandālistu tikai tāpēc, ka pārliecināts – mežs ir jākopj, nevis jāatstāj sapūšanai. Un ar kopšanu jāsaprot arī tā izzāģēšana. Turklāt, lai iegūtu visvairāk un visaugstvērtīgāko koksni, priede jāzāģē, kad tā sasniegusi 101 gadu, egle – 81, bērzs – 71, baltalksnis – 15–20 gadus. Vēlāk koksnes pieaugums samazinās un tā zaudē savu kvalitāti.

R. Srīpnieks pārliecināts – gan mežizstrādē, gan vides aizsardzībā svarīgi ir nevis principi, bet argumenti, kā labā tiek pieņemti lēmumi. Viņš uzskata – patiesie LVM akcionāri ir nevis valsts institūcijas vai ierēdņi, kas tās pārstāv, bet gan valsts iedzīvotāji, tāpēc jāuztur nepārtraukts dialogs ar sabiedrību, jārespektē tās emocionālā attieksme pret mežu, tāpat arī vides aizsardzības prasības, lai šo nacionālo bagātību saglabātu nākamajām paaudzēm.

R. Srīpnieks stāsta, ka viens no pirmajiem darbiem tūlīt pēc LVM izveidošanas bija ražošanas pārkārtošana atbilstīgi vides prasībām un starptautiskā zaļā SFC sertifikāta iegūšana 2001. gadā. Vēlāk sertifikātu ieguva arī daļa lielo kokapstrādes uzņēmumu, kuriem tas bija būtisks marketinga instruments. Tas palielināja produkcijas konkurētspēju eksporta tirgos. Savukārt starptautiski auditori ik gadu pārbaudīja saimniekošanas atbilstību sertifikāta kritērijiem un atzina, ka tā pilnībā atbilst labas, videi draudzīgas mežistrādes praksei.

Pazaudētais sertifikāts

FSC sertifikāts nenosaka, cik daudz drīkst vai nedrīkst cirst. Tas drīzāk nosaka, kā cirst, tomēr, galvenais, – kā apsaimniekot mežu. Mežsaimniecības praktiķi jau kopš sertifikāta ieviešanas pauda bažas, ka FSC prasības nav īsti piemērotas Latvijas apstākļiem, jo tas savulaik ticis radīts, lai aizsargātu Dienvidamerikas jeb tā dēvētos lietus mežus. Piemēram, FSC standarts nepieļauj meža meliorāciju. Bet tieši pārlieku mitras augsnes samazina meža pieaugumu un pārplūdušās vietās sākas tā atmiršana. Tāpat standartā paredzēts, ka mazvērtīgai koksnei, kuru neizmanto kokrūpniecībā, jāpaliek mežā sapūšanai, lai uzturētu tā bioloģisko daudzveidību, lai gan kopš seniem laikiem Latvijā to izmantoja malkai.

Tomēr problēmas sākās nevis ar apsaimniekošanu, bet gan ar ciršanu.

Cik daudz cirst, nosaka likums un MK lēmumi. Pēc neatkarības atgūšanas gan valsts, gan privātajos mežos tika noteikti maksimālie ciršanas limiti. Tomēr, tā kā privātajos mežos to praktiski nebija iespējams administrēt un limitu pārdalīšana radītu vienīgi labvēlīgu augsni korupcijai (kuram ļaut un kuram neļaut), 2000. gadā privātajiem mežu īpašniekiem šī norma tika atcelta. Tagad visu nosaka likumā paredzētās mežu audzes vecums vai tajā esošo koku resnums. Tiesa, limiti saglabājušies valsts mežiem. Kopš 2000. gada tie bijuši 4–7 miljoni m³ gadā. 2008. gada beigās, lai krīzes situācijā saglābtu kokrūpniecības nozari (kuru atšķirībā no citām ES valstīm Latvija nekā citādi nespēja atbalstīt) un kaut nedaudz stimulētu eksportu, valdība palielināja maksimāli pieļaujamos ciršanas apjomus. 2006.–2010. g. galvenā cirtē bija atļauts izcirst 96 234 ha, kas kopumā ļautu iegūt 24,49 milj. m³ koksnes. (Iepriekšējos piecos gados tie bija 16,58 milj. m³.) Tātad pieaugums ir liels. Savukārt krīzes laikā krasās pieprasījuma samazināšanās dēļ LVM sāka nodarboties ar papīrmalkas eksportu, atsakoties no starpnieku pakalpojumiem. Eksportēta tika vienīgi sīkkoksne, kas tiek izmantota celulozes ražošanai un ko Latvijā nav iespējams pārstrādāt. Visa pārējā koksne palika vietējiem uzņēmumiem.

Pieaugušie apjomi uztrauca vides aktīvistus. Bet, tā kā tas bija valdības lēmums, tad vainu atrada citur.

Lai taupītu degvielu un lieki netērētu naudu, LVM optimizēja mežsaimniecisko darbu. Tādējādi arī ciršanas darbi tika koncentrēti plānošanas vienībās, kur cērt reizi 7 gados, bet ciršanas gadā vairāk nekā agrāk. Tādēļ izcirtumi atradās samērā netālu viens no otra. Dabas draugi to uzskatīja par barbarismu. Kailcirte ir mežistrāde, kas galvenokārt tiek veikta priežu audzēs, jo citādi, kā apgalvo nozares speciālisti, šo nogabalu, kur aug viena vecuma un apmēram arī viena izmēra koki, nav iespējams izstrādāt. Tomēr vienalga presē tika sacelta brēka. Vides ministrija pieprasīja apturēt mežistrādi un pārskatīt ciršanas limitus. Apmēram tajā pašā laikā pretenzijas LVM sāka izteikt arī FSC auditori. Turklāt izvirzot nepamatotas, reizēm pat absurdas un Latvijas situācijā praktiski nerealizējamas prasības.

R. Strīpnieks notikušo saista ar krīzes laika spriedzi sabiedrībā. Tas, kas iepriekšējos astoņus gadus atbildis videi draudzīgai mežu apsaimniekošanai, 2009. gadā pēkšņi izrādījās videi nedraudzīgs. Turklāt iebildumi bijuši nebūtiski – vairāk saistīti ar Latvijas klimatu un mežu apsaimniekošanas tradīcijām. Piemēram, par to, cik dziļas drīkst būt traktoru atstātās sliedes, pavasaros izvedot no meža baļķus, vai par nevērtīgo koksni, kuru Latvijā izmanto malkā, nevis atstāj mežā sapūšanai, kā tam vajadzētu būt pēc auditoru domām. Tas draudēja izjaukt līdzsvaru starp trim mežu apsaimniekošanas balstiem – videi draudzīgu, sociāli taisnīgu un ekonomiski racionālu mežsaimniecību. Par labu pirmajam tiktu upurēti abi pārējie.

"Notikušais mums pašiem bija pārsteigums," saka LVM valdes priekšsēdētājs. "Astoņus gadus strādājām videi draudzīgi; devītajā tas, pret ko agrāk neviens neiebilda, izsauca pretenzijas."

Sertifikāta lielo tiešo izmaksu un auditoru zemā kvalifikācijas līmeņa (tiem trūka gan zināšanu par audita procesiem, gan praktiskās pieredzes mežsaimniecībā) dēļ jūnijā tika paziņots, ka no jūlija vidus sertifikāts ir apturēts.

Ko darīt tālāk?

Lai gan abi fakti (lielākie mežu izciršanas apjomi un izmaiņas auditoru prasībās) oficiāli savstarpēji netiek saistīti, to sakritība liek vaicāt, kam tas ir izdevīgi. Meža nozarei? Kokrūpniecībai? Valstij? Nē! Drīzāk mūsu konkurentiem kokmateriālu eksporta tirgos. Viņi tagad var berzēt rokas. Jo vairāk tāpēc, ka pašlaik Eiropā uzkrājušies milzīgi krīzes laikā nerealizēti kokmateriālu krājumi, kā zina teikt Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Savukārt mežsaimniecības praktiķi tādu negaidītu notikumu pavērsienu saista ar gaidāmajām vēlēšanām un domā, ka Latvijas vides aktīvisti, kuri cer uz vietām Saeimā, spējuši tiešāk vai netiešāk ietekmēt starptautiskos auditorus, likdami tiem mainīt līdzšinējo attieksmi.

K. Klauss gan saka – situāciju nevajagot dramatizēt, jo pārstrādātājiem ir savi FSC piegāžu ķēžu sertifikāti, kas saglabājas. Īstermiņā uztraukumam neesot pamata. Uzņēmumiem ir materiālu uzkrājumi. Ilgtermiņā gan var gadīties, ka vairāki pārstrādātāji kokmateriālus sāks importēt no valstīm, kurām ir FSC sertifikāts. It sevišķi tie, kas savu produkciju eksportē uz valstīm, kur pieprasa sertifikātu. Tas, ka Latvija no kokmateriālu eksportētājvalsts reāli var kļūt par importētāju, ir viens no lielākajiem mūsu tautsaimniecības kurioziem un absurdiem.

Arī R. Strīpnieks atzīst, ka no notikušā ieguvēji ir mūsu konkurenti. Tostarp Skandināvijas valstis, kam mazā Latvija jau sen bija kā dadzis acīs. Nu tā pabīdīta malā. Tāpat viņš nenoliedz, ka sava loma kaislībās, kas uzvirmojušas ap Latvijas mežiem, ir gaidāmajām vēlēšanām. Jau pirms tam krīze mežu nozarē saasināja attiecības starp dažādām interešu grupām. Pašlaik, kad partijas veido savas politiskās platformas, šīm interešu grupām ir izdevīgi saasināt savu problemātiku, lai dabūtu to kā savu pasūtījumu politiskajā vidē.

Tomēr daudz svarīgāks par cēloņiem pašlaik ir jautājums, ko darīt tālāk. Pazaudētā sertifikāta dēļ jau tagad cieš vai drīzumā cietīs visi. Gan valsts un tās meži, gan privātie mežsaimnieki, gan kokrūpniecības nozare kopumā, gan ar laiku arī koksnes un koku izstrādājumu eksports.

"Vispirms kopā ar pircējiem meklēsim kopīgu izeju no situācijas. Pēc tam darīsim visu, lai maksimāli ātri iegūtu otru – PEFC sertifikātu un pēc tam atjaunotu arī FSC sertifikātu," par plānoto rīcību stāsta LVM valdes priekšsēdētājs. "Mūsu stratēģiskā kļūda – ka, juzdamies pietiekami komfortabli ar līdzšinējo zaļo marķējumu, to nenodublējām ar otru sertifikātu."

To, ka PEFC sertifikātu tik tiešām līdz gada beigām Latvija reāli varētu iegūt, atzīst arī Mežu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs un biedrības PEFC Latvijas padomes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Vienīgi vispirms nepieciešams, lai tiktu apstiprināts valsts nacionālais standarts, kas tiek pārvērtēts reizi piecos gados.

"Pašlaik mūsu nacionālais standarts ir izstrādāts, apspriests un līdz ar citiem pavadošiem dokumentiem iesniegts PEFC starptautiskai organizācijai Ženēvā," stāsta A. Muižnieks. "Organizācija izsludinājusi auditora konkursu. Kad auditors būs atrasts un standarts izvērtēts, tas stāsies spēkā un mēs saņemsim PEFC sertifikātu."

Atšķirība starp abiem sertifikātiem – FSC shēma vairāk orientēta uz skaitliski konkretizētiem indikatoriem, ko nereti mežā grūti noteikt, PEFC no īpašnieka prasa rūpīgāku plānošanu un pamatojumu savai rīcībai. Kāpēc viņš veic to vai citu darbību un kādus pasākumus ievēro, lai saimniekošana būtu videi draudzīga. Tas nozīmē – nekur nav uzrakstīts, ka izcirtumā obligāti jāatstāj astoņus kokus, bet jāspēj pamatot, kāpēc atstāti seši vai desmit. Tātad, no vienas puses, it kā lielāka patstāvība, no otras – arī lielāka atbildība. Tāpēc par šo sertifikātu interesi izrādījuši arī privāto mežu īpašnieki, kas pret PEFC pirms tam izturējušies visai rezervēti. Savukārt K. Klauss uzskata – arī daļa kokapstrādātāju nākotnē varētu sertificēties pēc PEFC sistēmas. Bet to, kā visi šie notikumi būs ietekmējuši mūs kokrūpniecības eksportspēju un Latvijas mežinieku, arī LVM līdz šim augsto prestižu ES, mēs redzēsim tikai pēc pāris gadiem.

Uzziņai:

Mežu platība Latvijā (% no kopējās valsts teritorijas)

1930. g. – 24%

1949. g. – 28%

1961. g. – 36%

1883. g. – 41%

2008. g. – 56%

Mežu platība un koksnes krāja

Meža zemju platība – 3610,74 tūkst. ha

Meža platība – 3313,45 tūkst. ha

Meža krāja – 628,91 milj. m³

Ikgadējais koksnes pieaugums – 25,53 milj. m³

• Valsts mežos – 12,5 milj. m³ jeb 8,09 m³/ha

• Pārējo īpašnieku mežos – 13,03 milj. m³ jeb 7,63 m³/ha

Mežos ir 60,42 milj. m³ mirušās koksnes

Koksnes pieaugums gadā (milj. m³)

Priedes – 4,5

Egles – 2,7

Bērzi – 2,3

Apses – 1,1

Melnalkšņi – 0,7

Baltalkšņi – 0,2

Ozoli, oši – 0,1

Starptautiski atzītās zaļo sertifikātu sistēmas

SFC un PEFC – divi galvenie starptautiski atzītie zaļie sertifikāti pasaulē, kas dod tiesības galaproduktam pievienot marķējumu, kurš pircējam apliecina, ka tas izgatavots no koksnes, kas iegūta, veicot ilgtspējīgu un videi draudzīgu mežu apsaimniekošanu un mežizstrādi.

Pēc PEFC sistēmas pasaulē sertificēti 225 miljoni hektāru jeb 8% visu mežu, pēc FSC – 133 miljoni hektāru.

AS Latvijas valsts meži

Dibināta 1999. gadā

Akciju turētāji – 100% valsts (Zemkopības ministrija)

Strādājošo skaits – 950

Apsaimnieko 1,63 miljonus ha

Apgrozījums –137 miljoni latu

Peļņa – 33 miljoni latu

Valstij pēdējos gados nodokļos un dividendēs nomaksāts (latos):

2007. – 33 milj.

2008. – 62 milj.

2009. – 55 milj.

Vairāk lasiet: http://www.kapitals.lv