Nesamērīgi augstais uzcenojums, kas novērojams daudzos veikalos Latvijā un pie kura Latvijas apģērbu un apavu pircēji pēdējo gadu laikā jau paguvuši pierast un ar to samierināties, tuvākajos gados samazināsies. Jau patlaban daļa tirgotāju apzinās, ka arī Latvijā precēm jāmaksā adekvāti un nav pieļaujama situācija, kad pēc sezonas drēbēm atmaksājas doties uz Rietumeiropas galvaspilsētām. Diemžēl liela daļa veikalnieku joprojām dzīvo aizgājušo gadu eiforijā.

Apģērbu tirgus situācija Latvijā kā mazā valstī nebūt nav unikāla - nozīmīgu lomu tradicionāli spēlē vietējie tirgotāji, kas pārvalda atsevišķus veikalus. Starptautiskās zīmolu ķēdes šeit var gandrīz uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt (piemēram, "Zara", "Hugo Boss", "Emporio Armani", "Baldinini"), un savu nišu ieņem arī Baltijas mēroga veikali.

Par tīklu veikaliem, franšīzes veikaliem un arī par Baltijas mēroga veikaliem situācija ir konceptuāli skaidra – tirgus un pārdošanas apjomi ir mazi, loģistikas izmaksas uz vienu pārdoto vienību – lielākas nekā Vācijā vai Francijā. Pārdevējam turklāt vēl jārēķinās, ka beigās daļa preces paliks noliktavā, to vispār nebūs iespējams pārdot. Tie arī ir iemesli, kādēļ uzcenojums šeit būs nedaudz lielāks kā citur Eiropā, prece te būs par saviem 20%, dažreiz 30% dārgāka. Taču atšķirība nebūs tik liela, lai pēc konkrētā modeļa kleitas būtu izdevīgi braukt uz Rietumeiropu.

Savukārt, ja runājam par vietējiem tirgotājiem un viņu atsevišķajiem veikaliem, arī daudzām boutique tirgotavām, tad situācija ir daudz sarežģītāka. Ir veikalnieki, kuri izveido ļoti labus konceptus un lielisku piedāvājumu. Bet bieži sastopami tādi, kuri vienkārši iepērk un tirgo to, kas pagadās, bet sevi sauc par modes veikalu, pat neskatoties uz to, ka kolekcija var būt trīs četrus, pat 10 gadus veca.

Šajā kategorijā ir arī tie tirgotāji, kas preci iepērk kilogramos. Vienkārši nopērk kravu, nemaz neredzot, kas tajā iekšā, un pēc tam domā, ko ar to visu darīt. Un tā arī līdz Latvijai nonāk neskaitāmi viltojumi vai preces, kas nav domātas Eiropai un kuru kvalitāte būtiski atšķiras.

Jāatzīst, ka bieži šāda tipa veikalos (un runa nav tikai par veikaliem, kuros bikses var nopirkt par desmit latiem, bet arī par tādiem, kuri uzdodas par pasaules slavenu zīmolu tirgotavām) izmanto patērētāja nezināšanu, un uzcenojums šeit ir pat 800% un vairāk. Veikali izmanto to, ka cilvēki nezina, cik konkrēti jāmaksā katram apģērba modelim.

Situāciju raksturo šāds piemērs: Eiropā "Gucci" polo krekliņa vidējā cena ir 300 eiro, un ir daži limitētās sērijas modeļi, kas ir ekskluzīvi un tāpēc maksā 500 – 600 eiro. Latvijas veikalā visiem "Gucci" polo krekliem tiek uzlikta cena, sākot no 400 latiem (570 eiro), lai gan patiesībā tiek pārdots krekls, kas Itālijā maksās 300 eiro (200 latu).

Tas pats notiek arī ar mazāk pazīstamiem zīmoliem. Nereti Latvijas veikalos mazu itāļu lauku zīmolu, kas ir populārs varbūt tikai kādā miestā, šeit pasniedz vienā līmenī ar "Louis Vuitton". Un, protams, arī cenu kategorija tiek uzlikta attiecīgi augsta.

Tādēļ pircējam jābūt aktīvam, jāinteresējas pašam, vai piedāvātais zīmols tiešām kotējas augstu, vai tiešām slavenības to nēsā, vai tam ir cenai atbilstoša kvalitāte.

Tomēr jānorāda, ka šāda situācija nav visos Latvijas veikalos. Arvien vairāk redzu tādus veikalniekus, kas tomēr domā ilgtermiņā un nepārspīlē ar uzcenojumiem. Tieši pēdējā gada laikā ir vērojama tādu jaunu spēlētāju parādīšanās tirgū, kuru cenas ir ļoti tuvu Eiropas līmenim.

No personiskās pieredzes varu teikt, ka tas nav neiespējami. Taču tas prasa ļoti lielu darbu – ir mēnešiem ilgi jāstrādā ar konkrētajiem ražotājiem, jādibina labas attiecības, jāiekaro uzticība, lai vispār tiktu klāt kolekcijām, kuras lielajiem rietumu un austrumu tirgotājiem noglabātas rūpnīcu noliktavās. Tāda Latvija viņiem nav interesanta, jo pārdošanas apjomi šeit ir salīdzinoši niecīgi, tādēļ ražotāju pārliecināšanā jāiegulda vēl jo lielāks darbs.

Tas nav tik vienkārši – aizbraucu pie ražotāja, samaksāju un vedu drēbes mājās. Ir ilgi jāstrādā, lai panāktu vienošanos, ka kolekcijas var iegādāties pa tiešo no ražotāja, turklāt par rūpnīcas cenām. Ieguldītais darbs gan nes gandarījumu, kad, piemēram, Milānas outlet ieraugi bikses, par kurām skaidri zini – Rīgas "Sky&More" šis pats modelis maksā par 15 eiro lētāk.

Protams, būtu daudz vienkāršāk iegādāties visu no otrā vai trešā starpnieka, taču gala cena pircējam vairs nebūtu interesanta. Diemžēl joprojām Latvijā ir virkne veikalu, kas spēlējas ar milzīgajiem uzcenojumiem un vēl nav gatavi pārveidot sava biznesa aprēķinus. Taču esmu pārliecināts, ka jaunā ekonomiskā situācija viņus piespiedīs to darīt.

Vienlaikus gan jāatzīst, ka arī patērētāji pašlaik ir tādā kā eiforijā, uzskatot, ka viss un visos apģērbu veikalos ir par dārgu. Tā arī gluži nav. Ir veikali, kas godīgi spēlē un cīnās par savu klientu ar labas kvalitātes apģērbu un adekvātām cenām. Arī situācijā, kad gribas kādam pārmest pārāk augstu uzcenojumu, cilvēkiem vajadzētu pārliecināties, cik šim konkrētajam zīmolam un modelim jāmaksā.

 I/c "Sky&More" vadītājs Rihards Rubenis