"Mūsu bērni uztaisīs tādu pašu krīzi" (191)

Taujāts, vai un kad Latvijā nekustamo īpašumu cenas varētu sasniegt „trekno” gadu cenas, Zariņš atzina, ka „tagad mēs lēnām iesim uz augšu. Es domāju, ka kaut kad mēs to sasniegsim.”

Viņš atgādināja, ka pēdējo simts gadu laikā pasaulē bijis daudz krīžu, tostarp Lielā depresija. Salīdzinot ar pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, nekustamo īpašumu cenas ir palielinājušās par aptuveni sešām reizēm. „Tendence ir tikai augt.” Līdzīgā situācijā, kādā nonācis nekustamo īpašumu tirgus Latvijā, bijušas arī citas pasaules valstis, piemēram, Amerika, Zviedrija.

Skolēni atkārtos vecāku kļūdas?

Speciālists prognozēja, ka tagadējie skolēni, kuriem šobrīd ir 10-12 gadu un kuri neko daudz no šīs krīzes nesaprot, pēc kāda laika varētu rīkoties līdzīgi, kā darīja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pirms vairākiem gadiem – neapdomīgi ņēma kredītus.

„Teorētiski pēc 15 gadiem, kad viņi pabeigs augstskolu, iegūs pieredzi un sāks taisīt karjeru, kad viņiem būs 25-27 gadi, viņi neko nezinās par šo krīzi. Parasti jaunie saka: „Ko tie vecāki mums stāsta, viņi taču neko nerubī! Mēs paši zinām!”"

Viņi arī uztaisīs to pašu, ko uztaisījām mēs! Un visā pasaulē.

Zariņš atsaucās uz vēstures notikumiem, ka ik pirms 15 gadiem šādas krīzes atkārtojušās. Tā būšot arī šoreiz.

Alkatīgais cilvēks

„Tas ir vienkārši. Cilvēks pēc savas būtības ir alkatīgs. Labā nozīmē. Viņš vienmēr grib vairāk..”

Viņš atgādināja par iepriekš lasīto, ka

starpība starp cilvēkam piederošiem desmit vai simts miljoniem neesot nekādas.

„Mums vajadzības ir tādas pašas – trīs ēdienreizes un astoņas miega stundas. Ir ierobežots laiks, kad var apceļot valstis un vēl kaut ko. Tāpēc nav starpības dzīves kvalitātē, vai tev ir desmit vai simts miljoni, vai pat miljards, jo vienkārši tad jau sākas galējības. Bet cilvēks uz to tiecas. Visi apbrīno Abramoviča jahtu. Kritizē, bet domāju, ka katrs uz tās gribētu pabūt vismaz pusstundu. Tāds ir cilvēks. Visiem patīk skaistas lietas. Visiem patīk labs komforts. Visiem patīk uzmanība. Cilvēki uz to arī tiecas. Tāpēc jau mēs vispār kaut kur tiekam. Mēs gribam visu laiku tikt augstāk, tālāk, ātrāk.”

Tādējādi mūsu bērni, tiecoties pēc labākas dzīves, nonāks līdzīgos „treknajos” gados, kā mēs bijām pirms dažiem gadiem, krīzē, kādā esam patlaban.

„Ja cilvēks apguļas un nekustas, muskuļi atrofējas. Tas pats ir ar dzīvi. Ja nekas slikts nenotiek un viss iet tikai uz augšu, viss notiek „no rokas”, tad mēs atrofējamies," viņš raksturoja cilvēku dzīvi.

"Mēs patlaban dzīvojam brīnišķīgā laikā. Mēs esam piedzīvojuši valsts iekārtas maiņu. Esam piedzīvojuši līdz šim lielāko pasaulē ekonomisko izaugsmi. Mums ir laimējies, ka esam piedzimuši valstī, kur ir vislielākais kritums pasaulē. Tādas amplitūdas izbauda reti kurš. Tikai, nedod Dievs, ka tās ievelkas kā Lielajā depresijā - desmit gadus. Mums būs īsāk. Esam bijuši tik augstu, bet nokrituši tik zemu. Mums būs, ko stāstīt," viņš pauda.

Cena par augstāko līgu

Vienlaikus speciālists uzsvēra - mums jāsaprot, ka „pēc neatkarības atgūšanas esam tiekušies un iekļuvuši augstākajā līgā. Šodienas krīze ir cena, kas par to jāmaksā. Ja nevaram izturēt šos sitienus, nevaram spēlēt augstākajā līgā”. Tāds esot kapitālisms un tā dotā iespēja cilvēkiem kaut ko sasniegt un veidot savu dzīvi. Tas ir pretējs dzīvošanai barā, kā tas bijis Padomju Savienībā. „Šeit viss ir mūsu rokās. Tā ir tā augstākā līga. Mēs esam pieaugušie, mums neviens neko neteiks priekšā. Mums pašiem jāizdomā, kā mēs darām. Tam ir jāiziet cauri.”

Meklēt vainīgos šajā situācijā nebūtu pats svarīgākais, jo šādām situācijām valstis regulāri „katrus desmit gadus” iet cauri visā pasaulē. „Tas notiktu šā vai tā, bet varbūt ne tik traki. Bet trakākais jau ir aiz muguras.”