Rungainis: Austrumeiropa ir kļuvusi par Rietumeiropas Meksiku (53)

Atskatoties uz neatkarīgās Latvijas 20 gadiem, viņš šo laiku raksturo kā ekonomiska naivuma un vientiesības periodu.

"Atbrīvojušies no padomju valgiem, 90.gadu sākumā metāmies Rietumeiropas un Rietumu civilizācijas apkampienos, nesaprotot tās ekonomisko pamatu un pieņemot, ka šīs sabiedrības ārējo sociālo un politisko atribūtu adoptēšana mums ļaus sasniegt arī tādu pašu dzīves līmeni. Paļāvāmies, ka šķietamā iekļaušanās draudzīgajā rietumvalstu saimē pēc pusgadsimta pārrāvuma pati par sevi izraisīs vēlamos ekonomiskos procesus un automātiski palīdzēs izveidot ekonomikas struktūru, kas nodrošinās pārticību gan visai sabiedrībai, gan katram individuāli. Šie pieņēmumi un paļaušanās izrādījušies naivi un vientiesīgi," atzīst investīciju baņķieris.

Daudziem ārpus Latvijas ir savas intereses un plāni par mūsu zemi, bet nevienam īsti nerūp mūsu nācijas uzplaukums un attīstība, uzsver Rungainis. Vieni šeit redz lētu izejvielu avotu lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, enerģētikā, otri - sanitāro kordonu Eiropas atdalīšanai no NVS, militāro zonu Krievijas distancēšanai, citi - lētu tranzīta koridoru, vēl citi - lai arī ne visai prasīgu, tomēr nelielu patēriņa tirgu precēm un pakalpojumiem, vēl citi - piekto kolonnu Eiropas Savienībā. Tai pašā laikā galīgu sabrukumu, nabadzību, nekārtības šeit arī neviens negrib redzēt, lai netraucētu savu interešu realizāciju.

"Kā tad tā? Lietojot mums ieteiktās attīstības receptes - neierobežots, pilnīgi atvērts brīvais tirgus, minimāla valsts iejaukšanās un līdzdalība ekonomikā, atrodoties vienā ekonomiskajā telpā ar stipri attīstītākām valstīm, - nolemj mūs nevis izaugsmei šo valstu līmenī, bet specializācijai nabadzībā. Visa Austrumeiropa lielākā vai mazākā mērā ir kļuvusi par Rietumeiropas Meksiku - salīdzinoši mazkvalificētu darbu apakšuzņēmēju, vienkāršu komponentu un pusfabrikātu piegādātāju, lēta, balta, kristīta, labi izglītota un audzināta, neizlutināta, paklausīga, pārsvarā gados jauna darbaspēka piegādātāju novecojošai un arvien vairāk no imigrācijas atkarīgai Vakareiropai," uzskata investīciju baņķieris.

Viņš atgādina, ka receptes, kas tika izrakstītas mums, attīstītās valstis savulaik nebūt nelietoja. Tieši otrādi - pēdējos 65 gados tikai tās valstis, kas apzināti darbojās pretēji neierobežotā brīvā tirgus un valsts neiejaukšanās politikai, ir sasniegušas rezultātus un kļuvušas par bagātām valstīm.

Kā skaidro eksperts, ir divu veidu ekonomiskās aktivitātes - ar augošu un ar dilstošu atdevi. Augoša atdeve piemīt nodarbēm, kur, palielinot radīto preču vai pakalpojumu apjomu, samazinās pašizmaksa pat bez papildu uzlabojumiem. Dilstoša atdeve ir darbībai, kur, palielinot radīto preču vai pakalpojumu apjomu, pašizmaksa pieaug kādā mērā neatkarīgi no visām pūlēm to samazināt.

Dilstošas atdeves aktivitātes piemēri ir lauksaimniecība, mežizstrāde, izrakteņu iegūšana, celtniecība. Produktu tirgi ir ļoti caurskatāmi, ar perfektu konkurenci, plaši zināmām cenām, mazām produktu atšķirībām, ģeogrāfiski plašu, sadrumstalotu ražošanu, neizbēgami lielu roku darba sastāvdaļu. Augošas atdeves industrijas ir augsto tehnoloģiju, programmēšanas ražošana, kur iespējama automatizācija, efektivitātes palielināšana, necaurskatāmi tirgi, cenas noteikšanas mehānismi, monopolistiska vai oligopolistiska ražošana.

"Latvijas ekonomika atrodas galvenokārt dilstošas atdeves aktivitāšu apburtā lokā, kas garantē to, ka caurmērā nekad nebūsim tik bagāti kā Zviedrija, Dānija, Vācija un pārējās valstis, uz kuru dzīves līmeni gribam orientēties. Daži no mums gan būs, jo normālais sadalījums nozīmē, ka daži vienmēr ir bagāti, bet, ja gribam labklājības sabiedrību, piedevām tik knapi apdzīvotā teritorijā ar lielu un dārgu infrastruktūru, ar pārsvarā dilstošas atdeves aktivitātēm to nav iespējams sasniegt," brīdina Rungainis.

Viņš akcentē, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur mūsu tautai, valodai un kultūrai ir priekšroka, kur varam būt kungi vairāk nekā jebkur citur pasaulē. Citviet lielākā vai mazākā mērā esam kalpi un arī mūsu bērnubērni būs kalpi.

"Tāpēc ir jāsāk veidot Latvijas ekonomiskā politika atbilstīgi latviešu tautas, visu valsts iedzīvotāju un tādējādi - valsts interesēm. Tas nozīmē rīkoties gudrāk, veicinot augošas atdeves industriju un uzņēmumu rašanos, sekmīgu darbību un to protekcionismu zināmu laiku, ko ir iespējams izdarīt, kaut arī esam Eiropas Savienībā un Pasaules tirdzniecības organizācijā un ejam Starptautiskā Valūtas fonda pavadā, izmantojot nodokļu politiku, izglītības politiku, imigrācijas politiku, investīciju atbalstu un veicināšanu, finanšu industrijas attīstību un uzraudzību," aicina investīciju baņķieris.