Viens no ekonomikas atveseļošanas faktoriem ir uzņēmējdarbības attīstīšana. Ne reizi vien dzirdēts, ka lielajam bezdarbam būtu jāveicina uzņēmumu rašanās, cilvēki no darba ņēmējiem pārtaptu par darba devējiem, mājražotājiem vai pašnodarbinātajiem.
Teorētiski tā būtu jābūt, bet latvietis ir interesanta būtne. Nerunāšu par tiem latviešu uzņēmējiem, kuri cīnās, meklē iespējas, lai grūtos laikos noturētu savu uzņēmumu, meklētu jaunas nišas, jaunus piedāvājumus. Taču liela daļa bez darba palikušo tikai meklē vainīgos, neizrādot nekādu iniciatīvu.
Piekrītu, ka ne visi var būt uzņēmēji, bet ir jautājums, cik no tiem, kuri var būt, to grib. Jo tas tomēr ir daudz sarežģītāk, nekā strādāt algotu darbu. Nevar no rīta atnākt uz biroju un vakarā aiziet, pēc tam vairs nedomājot par darba problēmām. Uzņēmējs ir biznesā iekšā 24 stundas diennaktī, domājot, risinot. Taču latvietī ir dzīvs arī tas teiciens par suni uz siena kaudzes.
Te labs piemērs bija televīzijas sižetā par kāda dāņu uzņēmuma ieceri Kurzemes pagastā būvēt cūku lielfermu. Piketēt pret šo ieceri bija ieradušies vairāki desmiti iedzīvotāju. Var saprast viņu iebildumus pret smakām, kas rada neērtības apkārtējiem, bet interesants bija kāda vietējā iebildums, ka "mēs paši varam audzēt savas cūkas, kāpēc to ļaut citiem. Jo, ja mēs gribēsim to darīt, niša būs aizņemta un nekas nesanāks". Rodas jautājums, ja jau paši varam, kāpēc nedarām? Vēl dīvaināks šķiet apgalvojums - ja kādreiz gribēsim, nevarēsim.
Sanāk, ka neviens neko nevar darīt, jo, ja vietējiem kādreiz gribēsies attīstīt uzņēmējdarbību, nebūs vairs brīvas nišas. Laikam jau atziņa, ja nav man, lai nav nevienam, ir ļoti dziļi mūsu asinīs. Ja vēl kaimiņš izrāda aktivitāti, lai dzīvotu labāk, uzreiz adrenalīns paaugstinās - kā tā drīkst! Atceros salīdzinājumu. Ja amerikānis ierauga, ka kaimiņš nopircis labāku mašīnu, viņš gatavs strādāt vēl vairāk, lai nopirktu labāku. Savukārt latvietis šādā situācijā darīs visu, lai kontrolējošie orgāni pasekotu, kā kaimiņam tas izdevies, vai tiešām viss ir tīrs.














