Visi minētie rezultāti nav normāli Latvijas tautsaimniecībai un ir tikai un vienīgi ekonomikas straujās atdzišanas sekas. Kad stāvoklis ekonomikā atkal normalizēsies tie visi pakāpeniski pazudīs – gan milzīgais tekošā konta proficīts, gan deflācija.

Vērojot noturīgās cenu krituma tendences vairumā no patēriņa groza pozīcijām, nākas secināt, ka tuvāko mēnešu laikā kopējais cenu līmenis turpinās pazemināties. Tomēr, visticamāk, ka cenu kritumi mēneša ietvaros pakāpeniski kļūs mazāki, un, iespējams, jau pavasarī vai vasaras sākumā, deflācijas spēki izsīks vai pazudīs. Tajā pašā laikā bāzes efektu dēļ (apjomīgās PVN un akcīzes celšanas pērnā gada sākumā) 12 mēnešu inflācijas līmenis nākamajos pāris mēnešos turpinās pazemināties, pat straujā nekā līdz šim, un jau februārī martā sasniegs aptuveni 5%, kas arī varētu kļūt par šī cikla zemāko punktu. Jāatzīmē, ka bez nodokļu paaugstināšanas 12 mēnešu deflācija jau šobrīd būtu tuva 7%.

Latvijas iekšējais patēriņš joprojām ir ļoti vājš – spriežot pēc mazumtirdzniecības apjomu negatīvās dinamikas, tas turpina sarukt, tomēr mūsu gadījumā vājš iekšējais patēriņš nav pietiekams nosacījums noturīgai deflācijai. Mēs neesam ne ASV, ne Vācija, lai spētu ietekmēt izejvielu (energoresursu, pārtikas u.c.), cenas globālā līmenī, bet tieši tās lielā mērā nosaka Latvijas cenu dinamiku. Kopš 2009. gada sākuma vairums no izejvielu cenām ir cēlušās, un tas ir pārtraucis deflāciju Amerikā un Eiropā – pērnā gada beigās 12 mēnešu cenu izmaiņa atkal kļuvusi pozitīva.

Visticamāk, itin drīz līdzīgi notiks arī pie mums. Piemēram, degviela Latvijas patēriņa grozā jau ir no deflaciozas pārvērtusies izteikti inflaciozā. Kā jau mēs paredzējām, jau parādījušās runas par gāzes tarifu pieaugumu kaut kad pavasarī vasarā. Spriežot pēc informācijas par piena iepirkumu cenu kāpumu rudenī, drīz savu spēku zaudēs arī vēl viens no galvenajiem deflācijas dzinējspēkiem – piens un piena produkti. 12 mēnešu inflācijas līmenis, domājams, visu gadu turēsies zem nulles, taču mīnusu kļūs arvien mazāki.