RE:

KĀ VALSTS „PALĪDZ” BEZDARBNIEKIEM
Laikraksta „DDD” 2011.gada pēdējā un 2012.gada pirmajā numurā bija publicēta intervija ar Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) vadītāju Baibu Paševicu. Tajā minētā persona ir daudz ko noklusējusi, daudz ko izskaistinājusi, šur tur arī melojusi, tāpēc uzskatu par nepieciešamu pastāstīt tautai patiesību (ja kāds to vēl nezin) par to, kāda ir situācija ar bezdarbu Latvijā un kāds „atbalsts” no valsts un konkrēti no NVA tiek sniegts bez darba esošiem cilvēkiem. Neslēpšu, ka arī pats esmu apmēram 2 gadus kopumā skaitījies bezdarbnieks de iure un krietni ilgāku laiku vēl arī de facto, principā arī tagad tāds būdams, lai gan esmu reģistrējies kā pašnodarbināta persona.
Tātad, pirmkārt, izgaisināsim mītu par it kā milzīgajiem un ilgstošajiem pabalstiem, ko bezdarbnieki mūsu valstī saņemot. Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” normām, kas stājas spēkā 2012.gada 1.janvārī, 9.pantu,
bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums atkarībā no bezdarbnieka apdrošināšanas stāža ir šāds:
1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) - četri mēneši;
2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot) - seši mēneši;
3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) - deviņi mēneši.

Savukārt, bezdarbnieka pabalsta saņemšanas lielumu nosaka šādi:

1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot):
a) pirmos divus mēnešus - pilnā apmērā,
b) pēdējos divus mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;
2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot):
a) pirmos divus mēnešus - pilnā apmērā,
b) nākamos divus mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,
c) pēdējos divus mēnešus - 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;
3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) un šā panta otrajā daļā noteiktajiem bezdarbniekiem:
a) pirmos trīs mēnešus - pilnā apmērā,
b) nākamos trīs mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,
c) pēdējos trīs mēnešus - 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta.
Pilnībā ar minēto likumu, tai skaitā ar to, kādā veidā aprēķina bezdarbnieka pabalsta lielumu, var iepazīties internetvietnē: http://www.likumi.lv/doc.php?id=14595.
Kā redzat, tad šie pabalsti ir vienkārši nožēlojami un smieklīgi, tos labākā gadījumā var saukt par īslaicīgām ubaga dāvanām, tāpēc ir jābūt vai nu ārkārtīgi stulbam vai ārkārtīgi nekaunīgam, lai apgalvotu, ka esot daudz tādu ļaužu, kas tīšuprāt nevēloties strādāt, lai saņemtu pabalstus un zili zaļi dzīvotu uz to rēķina. Savukārt, intervijā pieminētais GMI (garantētā iztikas minimums pabalsts) tiek maksāts tad, kad ienākuma līmenis uz katru ģimenes pieaugušo locekli nepārsniedz 40 Ls, bet uz bērnu – 45 Ls (ziņu avots http://nekrize.lv/vai-var-sanemt-gmi/). Saprotams, ka izdzīvot no šādiem pabalstiem nevar, ar tiem nepietiek pat dzīvokļu komunālo izmaksu segšanai. Nav brīnums, ka arvien vairāk ļaužu pievēršas dažādiem nelegāliem uzņēmējdarbības veidiem (kontrabandas ievešana un tirgošana u.tml.), jo citādāk nespēj sev nopelnīt iztiku.
Par dažādiem kursiem, ko organizē NVA, varu šo to pastāstīt no savas personīgās pieredzes. 2001.gadā, zaudējot darbu Grīvas cietumā un reģistrējoties kā bezdarbnieks, vairākkārt pieteicos uz dažādiem oficiāli izsludinātajiem kvalifikācijas celšanas kursiem, bet par atbildi vai nu uzreiz saņēmu atteikumu, pamatojoties uz to, ka es it kā esot jau pietiekami kvalificēts tāpēc vien, ka man ir augstākā izglītība; vai nu tomēr mani pierakstīja potenciālo apmācāmo sarakstā, bet vēlāk izbrāķēja, pamatojoties uz to, ka es it kā neesot izturējis atlases testus, vienlaikus neinformējot, pēc kādiem kritērijiem šī atlase notiek (kā es nopratu – visticamāk, arī te darbojās blatu sistēma). Mana sūdzēšanās par šiem faktiem NVA vadībai, kuru tolaik pārstāvēja persona vārdā Ineta Tāre, noveda pie tā, ka mani obligātā kārtā nosūtīja uz t.s. Darba meklētāju klubu (DMK), kur, pēc B.Paševicas domām, bezdarbniekiem tik nepieciešamos „psiholoģiskā atbalsta” kursus vadīja kāds Daugavpilī populārs žīds Mihails Pupiņš. Zinot, cik jocīgi (maigi izsakoties) savā būtībā ir šīs profesijas pārstāvji, jau iepriekš paredzēju, ka šo kursu apmeklēšana būs tukša laika nosišana, tomēr nolēmu aiziet vismaz paskatīties, kas tur īsti notiek. Manis piedzīvotais pārspēja vispesimistiskākās prognozes – apmēram pusi nodarbības kursu vadītājs slavēja sevi un savus audzēkņus, kas esot guvuši „grandiozus panākumus dzīvē” pēc viņa vadīto kursu iziešanas. Otrajā nodarbības daļā šis tips izprašņāja katru kursu dalībnieku, par ko viņš agrāk ir strādājis un par ko tagad gribētu strādāt (it kā mūsdienās cilvēkam būtu iespēja izvēlēties!), tad sāka mācīt, kā pareizi vajagot sveicināties, kā sarunāties – vārdu sakot, izturējās kā pret maziem bērniem vai arī, lietojot mūsdienu „politkorekto” termin